Es biju projām patiešām ilgu laiku un šajā laika posmā nevarētu teikt, ka notika mega kaut kas grandiozs, tomēr mana ikdiena kardināli mainījās. Un patiesībā, tā mainās vēl aizvien.

Tagad, kad esmu vairāk vai mazāk nobāzējusies, es atgriezīšos pie rakstīšanas, jo tomēr šī ir lieta, kas man patīk un uzrunā. Es vienmēr prātoju par ko varētu uzrakstīt, par ko varētu parunāt, bet realitātē rokas tā arī nepavilkās uzrakstīt to visu tālāk.

Jau kādu laiku es mocījos ar sajūtām, ka neeju uz priekšu, ka gluži atrodos kā stāvošos ūdeņos, un tad pēkšņi, ar šī gada sākumu viss tā veikli sagriezās. Un sākās ar to, ka gada sākumā nolika datumu pirmajai operācijai manā dzīvē. Pagājušā gadā sapratu, ka nespēju vairs ilgāk vilkt garumā to, ka nespēju pilnvērtīgi elpot, un ejot pie LOR tika konstatēts, ka man ir deguna starpsienas deviācija. 

Un diemžēl manā gadījumā bija jāveic operācija. Es sākumā ļoti baidījos, jo tomēr līdz šim nebija bijusi pilna narkoze un nezināju kā tas būs doties uz operāciju, pamosties no operācijas u.c. faktori. Tīri tās klasiskās šaubu, baiļu domas. Bet galvenais, kas man lika palikt pie skaidra prāta ir doma, ka galvenais, ka pēc tam spēšu pilnvērtīgi elpot, sportot un darīt cita veida aktivitātes. 

24.aprīlī noritēja operācija. Ļoti veiksmīgi. Interesanti, ka visas bailes par operāciju pārgāja jau tajā brīdī, kad iegāju palātā ar visām mantām, lai iekārtotos, pārģērbtos slimnīcas tērpā un gaidītu to nezināmo brīdi, kad man atnāks pakaļ. Vēl 3 dienas pēc operācijas biju vārga un teju nespējīga normāli paiet pa trepēm, bet pats galvenais bija tas, ka apzinājos - ir labāk. Protams, man degunā bija vēl trubas un visa tā tīrīšanas traucēja vēl elpot, bet es jau jutos labāk. Un kad izņēma trubas, es sāku smaidīt tik plaši, jo neticēju kā var būt, ka pilnīgi bez jebkādas pretestības man brīvi ieplūst gaiss plaušās caur nāsīm; man nereibst galva un es nesmoku. Es beidzot nejutu to vieglas smakšanas sajūtu ar ko cīnījos ļoti ilgi. Reāli superīga sajūta brīvi elpot runājot, ejot, skrienot, guļot un darot visu citu!

Pēc operācijas mani gaidīja vēl viens jauns posms dzīvē. Pārvākšanās. Lūk, šis bija kaut kas kam man vajadzēja ilgāk gatavoties. Cik interesanti, ka pārvākšanās nenotika uz naida, dusmu vai pārmetumu pamata, kā vairumā gadījumu notiek, kad bērni dodas dzīvot atsevišķi no vecākiem. Nē, es vienkārši saņēmos un pārvācos. Es drīzāk teiktu, ka tas viss notika dabiski un plūstoši kā tam būtu lemts būt. Protams, ir ārkārtīgi skumji pamest savas ģimenes mājas, bet es sapratu, ka nekad nespēšu kļūt par neatkarīgu personu, ja nepieņemšu lēmumu dzīvot viena un paļauties tikai uz sevi un saviem lēmumiem. 

Pirmās dienas bija reāli nomāktas. Kad apjaut, ka neviens nenāks, neviens nepateiks, ko darīt, tagad esi tikai tu pats un neviena cita. Bez asarām neiztiku, bet atskatoties uz to tagad es sapratu, ka tās bija šķiršanās asaras, jo tajā brīdī, kad es pārvācos, man šķiet, es patiešām atvēru jaunu lapu, lai sāktu jauno nodaļu savas dzīves gājumā. Šādos gadījumos ir jāpiedzīvo šķiršanās moments no konkrēta dzīves posma, tāpēc vēlāk apjautu, ka viss jau būs labi. Citādāk, bet tik un tā labi.

Pirmo nedēļu bija drausmīgi tizla sajūta, jo es sapratu, ka mēs katrs esam citu cilvēku patērētājs, lai spodrinātu savu ego un radītu sev komfortu, jo redziet nav ērti kā bija. Ko tagad darīt? Bet paiet dienas un tā brīvības un kontroles sajūta rada spēku un pārliecību par spēcīgāku "es". Un tagad atgriežoties mājās vairāk jau kā ciemiņa statusā, ne pamatiedzīvotāja, apjautu, ka es vairāk novērtēju savu mammu un cilvēkus ar kuriem dzīvots kopā. 

Tagad pēc veselu 2 nedēļu dzīvošanas atsevišķi, es ļoti novērtēju, un pat lepojos ar sevi, ka spēju pieņemt lēmumu, jūtos stiprāka, vairāk pārliecinātāka, un man ļoti patīk sajūta, ka man pašai ir savs dzīvoklis. Tajā sajūtā ir kaut kas brīvs un skaists. Nav tā, ka mani kāds nospieda, drīzāk es pati, jo paļāvos uz vidi kurā dzīvoju, tāpēc jau kādu laiku pārstāju progresēt kā persona, personība, tāpēc tagad atkal jūtu progresu un vēlmi progresēt.

Pirms atgriešanās jaunajā ritmā, man šķita, ka būtu forši vairāk uzrakstīt par sevi pašu, tā teikt, lai atgūtu kontaktu ar cilvēkiem, kuri mani lasa. Es ceru, ka ir vēl kāds kurš mani lasa, un tad noteikti līdz nākošajai reizei!

---

Zanda

Par to aizejošo 2018.gadu

Lasot vairāku cilvēku 2018. gada atskatu, visi kā viens beigās raksta, ka šis ir bijis interesants un piedzīvojumiem bagāts gads, un tad sēžu es, otrpus ekrānam, un domāju:”Bet vai tad man arī ir lietas uz ko atskatīties ar tādu pašu prieku?”

No sākuma domāju, taču nē, bet tad atcerējos, ka šogad tīri priekš sevis telefonā veicu uzskaisti ar lietām, ko es paveikusi. Atveru vaļā un saprotu, ka nē, šogad mans gads arī bijis gana interesants. 

Ja vienā teikumā jānoformulē kāds ir bijis 2018 gads, tad tas bija tieši tāds kādu 2017. gada izskaņā vēlējos. Gads, kad es atrodu sevi un lietas, kas padara mani laimīgu. Nav jau tā, ka atradu un izdarīju pilnīgi visu - visu, bet salīdzinoši esmu spērusi soļus tā virzienā un devusi sev iespēju gūt laimes mirkļus no lietām, ko iepriekš nebiju darījusi.

2018.gads bija jaunu lietu gads. Gads, kad es daudzas lietas darīju pirmo reizi, un ja kādam tas iespējams neliksies nekas milzīgs, priekš manis tas bija solis pretī sev pašai.

Iepriekšējos gados atskatoties uz lietām, es redzēju to, ka savas kautrības, nedrošības vai baiļu dēļ atsakos no daudzām lietām. Daudzas tēmas man stāvēja kā milzu šablons manā galvā. Tā nedrīkst, tā esmu izdomājusi utt. Bet šogad es sev teicu: “Nu un, ka kādreiz domāji tā, tagad tu domā citādi.” 

Piemērs, ausu caurduršana. Man līdz šim nebija neviena cauruma ausīs. Kādreiz ļoti gribēju – neļāva, kad izaugu - vairs nevajadzēja. Pēc tam tas kļuva jau par tādu kā “statusu”. Sev galvā.

Un tad vienā jaukā dienā izlēmu ir laiks, gribu. Man bija tik daudz un dažādas ekspektācijas, bet viss bija tik viegli un elemetāri. Pēc tam izdūru vēl vienu caurumu, un tā jau pāris mēnešu intervalā man ir 3 caurumi ausīs. Un noteikti būs vēl (neesmu vēl izlēmusi).

Šogad es satikos ar jaunu zinātnes veidu kā socionika, kas man deva milzīgu iespēju izprast sevi un kāpēc esmu tieši šāda, jo es ilgu laiku sevi lauzu un grozīju mainot uzskatus, pielāgojoties, bet tieši socionika man deva spērienu, uzņemt sevi pašu par tādu personību kāda esmu, un man šķiet, ka palika vieglāk. Es vairs tik ļoti negraužu sevi par to, kas esmu.

Un kad vairāk izprotu savas stiprās puses un trūkumus, es sevi redzu kā vienu veselumu, ne pussalāpītu, neskaidru un haotisku prātu. Un kad prāts paliek skaidrāks un saprotamāks, arī sevi pašu ieraugi ar citām acīm. Kā es, tikai rudenī atskārtu, ka patiesībā ārišķīgi sevi redzu pilnīgi citādu. Es nekad nebūtu iedomājusies pērkot 38 un pat 40 izmēra drēbes, patiesībā esmu daudz tievāka, 36 izmēra nēsātāja. Un tas nekas ja man ir D izmēra krūšu izmērs, maiss man nav jēnēsā, baidoties no savām aprisēm. Skatoties spogulī es vienmēr redzēju apaļāku un neveiklāku personu, bet tikai nesen pamanīju savā vizualajā izskatā izmaiņas. Lai gan ne jau es baigi mainījusos, nokrita aizsegs, manas iedomas. Cik gan ļoti mēs paši uzliekam sev slogu un karkasu kurā dzīvojam nevēloties palūkoties kas ir aiz tā.

2018. gadā es ceļoju un es sapratu, cik forši ir ceļot un redzēt pasauli. Jau gada sākumā draudzeņu brauciens uz Stokholmu. Vēl tagad atceros un ķiķinu. Man nekad nav bijusi tāda vairāku draudzeņu draudzība, tā aizkustināja mani ļoti. Un kalpoja man kā atgādinājums, ka draudzība ir jāsaudzē un jālolo, un draugus vajag, lai piedzīvotu tik lieliskus brīžus kopā. Draudzeņuu izdarības turpinājās visa gada garumā arī tepat Rīgā, Kuldīgā, un rudenī paspējam ātri aizlaizt līdz Igaunijai. Visas brīvdienas bija skaistas! Dienas, kuras neparko nevēlos aizmirst! Lai dzīvo draudzība!

Jūnijā pirmo reizi dzīvē devos īstā un oficiālā atvaļinājumā (Trīre, Parīze); pirmo reizi lidoju lidmašīnā, kas nebija bez piedzīvojumiem. Lidmašīnas aizkavēšanās par 3 stundām, nakts lidojums, mana pirmā pacelšanās un panikas lēkme, bet tas sasodīti skaistais naksnīgas pilsētas skats caur iluminatora logu, man ilgi paliks atmiņā. Savos 23 gados (man nebija vēl bijusi Dzimšanas diena) es biju beidzot piedzīvojusi nebeidzamu lērumu skaistas emociju. 

Ak, Parīze! Aizveru acis un vēl aizvien redzu tās skaistumu! Pilsēta, kas ir tieši tāda kā rāda filmās, bet tomēr tik atšķirīga! Parasta, bet gracioza. Skatos bildes un video un neticu, ka es tiešām tur biju. Es visu redzēju ar savām acīm. Man pat liekas, ka skatos savus video kā sveša cilvēka. Tieši tādas ir manas sajūtas, pusgadu vēlāk. Diena Parīzē no paša rīta līdz vakaram bija iespaidiem bagāta, es visu laiku skatījos un apbrīnoju brīdi, kad manā acu priekšā ir viss tas, ko kādreiz biju redzējusi caur ekrānu vai fotogrāfijām. Un nedomājiet, Parīze nebija mana sapņu pilsēta līdz šim, bet es pat ieķēros tās būtībā!

Es pārvarēju dažas bailes, es uzdrīkstējos izaicināt sevi, un man liekas, ka šie ir tie iemesli kāpēc 2018.gads mans ir izdevies. Nākošajā gadā esmu gatava uz vēl lielākiem darbiem, ceļojumiem un piedzīvojumiem, bet galvenais: vēl aizvien mācīties atmest šaubas un raizes. Ja ir grūti, jāaizver acis un vienkārši jāizdara, un paliks viegli! Tas ir novējums Jaunajā gadā sev pašai, bet varbūt noderēs arī jums!

Laimīgo Jauno gadu! ❤

Kur smelties iedvesmu?

Pēdējā laikā jūtos emocionāli pazaudējusies, un tas nav tāpēc, ka mani skārušas kādas masveida problēmas, viss tas pats, kas iepriekš, bet uz šo brīdi esmu apjautusi, ka ir kādas situācijas un lietas, ar kurām savā dzīvē neesmu apmierināta. Un, lai arī zinu, ka bez darīšanas nekas nemainīsies, pirms izdaru kādu lēmumu vai pieņēmumu, man noteikti ir pirms tam kārtīgi jāiztausta zeme, jāpārliecinās, vai nav kādu neredzamu atvaru, un tikai tad spert drošus soļus ar to, ko darīt tālāk.

Mēneša atskaite: augusts

Hei, hei, rudens! Pašā ievadā negribas izšaut visu informācijas pulveri, bet neskaitot favorītos, izlietotos un jauno produktus, šajā rakstā pastāstīšu cik interesanti man noslēdzās pēdējās augusta dienas! Bet šajā gadījumā perfekti der mana augusta sākumā gūtā atziņa, ka vienalga cik slikta diena bijusi, tas nenozīmē, ka visa nedēļa, mēnesis vai gads būs slikts. Nepatīkami notikumi ir jāatstāj tajā dienā un nākošā jāsāk ar jaunu sparu un entuziasmu. Šī atziņa man lieliski palīdzēja nepieķerties pie problēmām un censties uztvert lietas vieglāk.

Kad diploms jau kabatā.. Kā ir gadu vēlāk?

Lai arī cik ļoti biju apņēmusies uzrakstīt par savu studiju pieredzi trīs gadu garumā, kaut kā neuzrakstījās, jo tas vairs nešķita tik aktuāli. Aktuālāk liekas jautājums, kas noteikti interesēs kā topošajiem studentiem, tā arī topošajiem absolventiem: Bet kā ir tālāk? Ko darīt pēc studijām? Nolēmu, ka padalīšos ar tādu personiskāku stāstu un pārdomām par šo visu. Izvēlējos ļoti zīmīgu laiku, jo tūlīt būs apritējis gads kopš kāpu uz skatuves un saņēmu savu diplomu un pārmetu cepures pušķīti no no labās uz kreiso pusi.

5 grima triki, ko iemācījos no Youtube video

Es domāju, ka neesmu viena tāda, kurai Youtube ir bijis kā skolotāja, kura iemācīja daudzas nezināmas lietas. Man Youtube no laika gala bijis kosmētikas, grima video un izklaides medijs, tāpēc tikai loģiski, ka skatoties Youtube kanālus, iemācījos vairākas lietas, ko piekopju arī savā ikdienas dzīvē, kad krāsojos. Varbūt ne visas lietas ir simtprocentīgi ikdienas grimam, bet visā kopumā, lietas kas ir atvieglojošas vai uzlabojušas manas prasmes kosmētikas uzklāšanā. Diez vai varēšu pateikt, kurš konkrēti to "iemācīja", taču tiem, kuriem atcerēšos pievienošu arī klāt video.

Pārāk mīļi, lai izmestu? Vecākie dekoratīvās kosmētikas produkti

Mums katrai/katram ir savs stāsts kā aizsākās mīlestība pret kosmētiku un vispār visu skaisto. Tāpat kā visiem, arī man bija smieklīgi lūpu balzami Bārbiju iepakojumos un citādi štruntiņi, kas mani noveda pie augošās intereses par kosmētiku. Lai arī augstāk celta latiņa gan krāsošanās tehnikā, gan spējā izprast kas ir labs un kas mazāk labs, ir pamatīgi audzis ir arī kosmētikas saturs, tomēr kaut pašā tālākajā kolekcijas kaktiņā esmu paturēju savus trīs pašus mīļākos kosmētikas produktus, kurus lietoju vēl pirms sāku rakstīt šo blogu. Tie priekš manis ir kā fotogrāfijas atmiņu albumā. Esmu pārāk tiem sentimentāli pieķērusies, ka vienkārši nespēju izmest laukā, jo ar šiem produktiem patiesībā sākās pamatīgāka mīlestība pret kosmētiku. Man likās būtu ļoti interesanti par tiem pastāstīt vairāk.

Prombūtne

Tā nu diemžēl šajā dzīvē ir iekārtots, ka nekas nav mūžīgs, un smagākos triecienus mēs dzīvē saņemam, kad to vismazāk gaidām. Tā notika arī manā ģimenē. Decembra sākumā mūžībā aizgāja mana vecmamma. Manai ģimenei tas nāca kā liels satricinājums kā rezultātā sašūpojās visa mūsu ikdiena.

Tās sāpes un tukšums, kas pārņēma saņemot šo liktenīgo zvanu nav vārdiem aprakstāms, jo kad tu gaidi nākošo nedēļu, kad vecmamma atgriezīsies mājās, bet tā vietā saproti, ka vairs šī cilvēka nav, ir sajūta, ka ir izrauta daļa manis pašas. Tajā mirklī sāc tīt atmiņā visas lietas, ko nepaspēji pateikt vai izdarīt, bet tagad saproti, ka jau ir pa vēlu. Tās sāpes, ka saproti, ka viss kas atliek ir skaistās atmiņas par kopīgiem atgadījumiem un notikumiem, kas tagad jāglabā dziļi sirdī, lai neizplēn.
Šajā laikā, kad gatavojamies Ziemassvētkiem un to noskaņa, saproti, ka pagājušie Ziemassvētki bija pēdējie, kad to sagaidījām visi mīļi kopā ar pantiņiem un jaukām sarunām. No šī visa tik ļoti sazņaudzas sirds, ka brīžiem pat grūti elpot.

Tā nu sanācis, ka manā dzīvē man nav daudz tuvinieku, jo lielāka daļa manu radinieku izvēlējās nebūt pazīstamiem tuvāk, un vecmamma ir pirmais cilvēks, kas aizgājis no maniem mīļajiem, kas šo visu padara daudz grūtāku un brīžiem pat neiespējamu, jo šādas zaudējuma sāpes neesmu iepriekš nemaz izjutusi. Neesmu jau naiva, zinu, ka tāda diena mums katram pienāks, tomēr brīžiem prāts atsakās noticēt, ka šī tagad ir mūsu ikdiena un ka ar mums kopā nav mūsu mīļas vecmammas.

Šajā grūtajā brīdī visu laiku pavadīju kopā ar ģimeni vienotās bēdas. Un jāsaka, ka tādu savienību, saticību un ciešo mīlestību es sen nebiju piedzīvojusi. Tā jau ir, ka daudzas lietas apjaut tikai tad, kad kādu pazaudē. Šajā laikā es atslēdzos no visiem sociālajiem tīkliem un ārpasaules, jo tas viss likās tik lieks. Arī no bloga. Jo vienā brīdī es apjautu, ka biju aizmirsusi uz pasauli lūkoties pareizi. Šo laiku galvā grozījās tikai smukas mantas, dārgas lietas, dzīšanās pēc laika, smukas bildes utt., bet tas viss ir blēņas. Tas ir nekas. Mēs domājam par materiālajām vērtībām vairāk kā jebko citu, skrienam laikam pa priekšu nemitīgi kavējot, un aizmirstam pašu galveno - cilvēkus. Mūsu mīļos cilvēkus.

Atslēdzoties no visa izskaistinātā interneta, mākslīgas patiesības, nemitīgās lielīšanās, ka kādam ir kaut kas labāks par citiem, bilžu leņķī smukāki, mantas dārgas utt., dzīve piespieda ar seju pie zemes, lai saprastu, ka tās ir nepareizās vērtības un nekam tam nav nozīmes dienas beigās. Un pat ne dzīves beigās.

Tāpēc ar blogā ir klusums, jo visam tam, ko daru ir pazudusi vērtība. Man rodas sev jautājums – nu un? Es ceru, ka tas ir pārejoši, bet ticu, ka man tiek uzlikts tik, lai izturētu, un apjaustu lietas no jauna un kaut ko mainītu savā dzīvē.
Klusums blogā būs kādu laiku, jo šķiet, ka ir pienācis laiks nedaudz apstāties un uzmeklēt savu būtību un to, kas iedvesmo. Es atgriezīšos. Iespējams jau janvārī. Atgriezīšos, kad atkal jutīšu, ka esmu gatava piepildīt savu un jūsu ikdienu ar jaukām domām, atklājumiem un atkal mēģināt eksperimentēt un padarītu pasauli kaut par gramu gaišāku un dvēseliskāku.

Es novēlu šo Adventes, Ziemassvētku un Jaungada laiku veltīt nevis tam, kurš saņems vai nopirks skaistākās dāvanas, bet padomāt par saviem mīļajiem un novērtēt, ka viņi ir ar mums kopā. Lai gaiši, saticīgi un priecīgi svētki!

Produkti pirmsmiega rituālam rudenī

Kad gatavojos miegam ir ļoti svarīgi lietot tādus produktus, kas rada ne tikai komforta sajūtu, bet arī rūpējas par manu ādu, kas dienas laikā cieta no vēja, aukstuma, atmosfēras netīrumiem un citām lietām. Šie produkti priekš manis pēdējā laikā ir neaizvietojami palīgi ikvakara pirmsmiega "rituālam", kad visas lietas ir paveiktas, kosmētika noņemta, zobi iztīrīti, uzvilktas siltās vilnas zeķes, pidžama, un jau varu ieritināties zem segas. Šie ir mani četri šī brīža iemīļotākie produkti, kas rūpēsies par manu ādu, kamēr es gulēšu, lai no rīta tā ir mitrināta, pabarota un atjaunota.

5 gadi

Toreiz 2011. gads, 17. novembris. Tagad - 2016. gads, tas pats 17. novembris. Mjā, ir pagājuši 5 gadi, un šodien ar tādu kā kņudekli pakrūtē par tik ilgi aizvadītu laiku kopā, šodien ar blogu svinam 5 gadu jubileju. Es kā tāda mamma tagad varu teikt, ka esam izauguši lieli, un gribas pat nobirdināt sentimentālu asariņu. Prieka asaru, protams. Par laiku, kas aizvadīts, par to, kas piedzīvots, par to kas iegūts. Un arī kas zaudēts. Par emocijām, par pieredzi, par satraukumu, laimes pilnajiem brīžiem un visu citu, kas piedzīvots šajā laikā, kopš pirmo reizi nopublicēju savu pirmo rakstu.

Toreiz blogu izveidoju īstā slepenībā, nevienam nezinot, jo ļoti baidījos kā tad tas būs, ka visi zinās, ka man ir tāda sava dienasgrāmata. Es pusgadu nevienam nestāstīju ar ko nodarbojos pēc skolas pavadot tik daudz pie datora. Un laikam nebūtu arī stāstījusi vēl kādu laiku, bet jau pusgadu vēlāk mani uzaicināja uz pirmo pasākumu kā blogeri, kas sākumā man vispār likās tik svešs vārds, kuram tagad esmu jau pieradusi, bet vēl pat pāris gadus atpakaļ cītīgi spirinājos pretī. Īstenībā, pat tagad es neeju un nevienam nestāstu ar ko es nodarbojos. Kaut kādā veidā visi paši no sevis to uzzina. Nejauši vai tīši, bet uzzina.

Tagad jau visa mana ģimene ir pieradusi pie manas tik biežās būšanas pie datora, pie bilžu veidošanas un citādām jokainām izdarībām, bet visu šo laiku ģimene ir bijuši mani lielākie atbalstītāji un arī kritiķi, kas mani lika pūlēties vairāk un labāk. Tajā pašā laikā, neļāva nokārt degunu un atmest visam ar roku, jo bija arī tādi laiki, kad gribēju visam teikt - bye, bye.

Atceros pirmajā ar kosmētiku saistītajā pasākumā, mums teica, jums vēl ir kur augt. Un jā, tagad skatoties uz blogu, valodu, tā noformējumu un arī sevi pašu kā cilvēku, personību utt., es redzu, ka esam augušas kopā. Jā, jo man liekas, ka mans blogs ir tāda riktīga meitene, kurai katra diena kā Amerikāņu kalniņos. Te labās, te sliktās dienas. Ļoti emocionālas.

Šo 5 gadu laikā blogs ir mainījies līdzkopus ar mani pašu. Toreiz man bija nesen palikuši vien 17 gadi un tad es uz visu realitāti skatījos caur samtainām pusaudža acīm. Ne es zināju, ko vēlos vai kas būs. Patiesībā, nākotne mani biedēja. 

Tagad, 5 gadus vēlāk, esmu apjautusi, kas ir tas, ko vēlos. Esmu mainījusi skatu uz dzīvi, kas daudzreiz nāca ar asarām, bet bez vilšanās un sitiena pa degunu, mēs neko neiemācāmies. Tāda ir tā dzīves realitāte. 

Atceros toreiz, kad visu sāku, mūsu bija ļoti maz. Es domāju mūsu kā blogeru. Man ir prieks, ka varēju būt pašos pirmsākumos un raudzīties kā viss ir attīstījies. Esmu satikusi tik daudz fantastisku cilvēku. Citus blogerus, savus lasītājus, atbalstītājus un arī nīdējus. Nīdēji arī ir fantastiski cilvēki un viņi man iemācīja, ka kritika tas ir normāli un ir jāmāk cietināt sava mūra sienas. Nejūtos kā zaudētāja.

Lai neizplūstu vēl vairāk lai gan es ļoti gribētu, es gribu vien pateikt, ka līdz sirds dziļumiem novērtēju to, ka jūs vēl aizvien verat vaļā manu blogu un gribat lasīt manas domas. Esmu kļuvusi kritiskāka, piekasīgāka utt., bet tik un tā, ja jums patīk tas, ko daru, tā ir man lielāka dāvana. 

Ticiet vai nē, bet es kā šodien atceros to sajūtu, kad man parādījās pirmie 10 klikšķi blogam. Es biju kā mākoņos, jo nodomāju: "Jēj, 10 cilvēki lasa to, ko es rakstu!". Šeit nav runa par uzklikšķinātiem skatījumiem. Tā bija kā jūsu atbilde man, ka vajag iet uz priekšu un darīt. Un šodien es esmu šeit.

Es nekad neesmu bijusi rakstniece, dzejniece, perfekta latviešu valodas pārzinātāja, bet es vienmēr esmu gribēju rakstīt. Rakstīt par to, kas man ir svarīgs, kas citiem ir svarīgs. Vienkārši komunicēt. Iespējams, tāpēc es arī atradu savu dzīves ceļu arī studijām - komunikācijas. Laikam man liktenī bija ierakstīts, ka šis būs mans ceļš, un es iešu to tik ilgi, kamēr man tas būs lemts, lai ietu pa nākošo taciņu. Es nesolu cik ilgi rakstīšu. Es to vienkārši nezinu. Kādreiz domāju, ka tie būs šie zīmīgie 5 gadi un es pametīšu visu, bet tagad es nejūtu, ka ir laiks. Tāpēc, tiem, kuri satraucās, pagaidām nav pamata. Es noteikti vēl kādus gadus vēlos ar jums klačoties par šīm visām foršajām tēmām par kurām esam līdz šim runājuši un vēl runāsim. 

Hip, hip urrā jums visiem, blogam un arī maniem pirkstiem, kas šo 5 gadu laikā deldēti ne pa jokam :D Cienāju jūs visus šodien virtuāli ar garšīgo kūku, kas patiešām bija ļoti garda!

#wannabeNYXed?

Man liekas, ka tagad ir uzsprādzis burbulis par to, ka beidzot, beidzot Latvijā, pavisam oficiāli un grandiozi [skaļi] ienāks NYX kosmētika. Tiem, kas varbūt nav dzirdējuši šīs ziņas, paskaidrošu, ka līdz šim vienīgi un oficiāli NYX kosmētika bija nopērkama veikalos Douglas, bet tagad tiks atvērts atsevišķs NYX veikals, kur tiks piedāvāts daudzreiz plašāks sortiments ar lieliskajiem produktiem.

Piemetināšu, ka LoveMakeup veikals nav oficiāls un NYX kosmētika tur tiek pirkta no sazin kādiem avotiem, tāpēc, ja jums kādreiz no tur pirktās kosmētikas ir bijusi alerģija, tad ziniet, ka pie vainas nav paši NYX produkti. Es esmu par godīgumu, tāpēc visiem IESAKU pašiem izvērtēt vai tur iet vai neiet.
Informācijas papildinājums (23:53):
Pēc šī ieraksta veikšanas ar mani sazinājās Love Makeup pārstāvji, kas bija redzējuši šo ierakstu, un paskaidroju šo situāciju citā gaismā (juridiskā). Lai neslēptu viedokļa dažādību, un ja tiek respektētas manas domas, tad respektēju arī LoveMakeup pārstāvju viedokli/domas, un atsaucu savas pretenzijas par to, ka viņi ir krāpnieki vai kāda cita veida personas. Iespējams, viss ir oficiāli, bet ir biežas šādas dīvainas sagadīšanās, bet jebkurā gadījumā, es nelienu neviena maciņā, un ja ir vēlme tur iegādāties, tad ziniet, ka no pārstāvju puses tas viss ir legāli un juridiski pareizi sakārtots.
Protams, ne man vienai ir šādas šaubas, tāpēc ceru, ka šī neskaidrība tad kādu dienu tiks nokārtotas līdz galam, jo ja man vienai saka, ka ir viss kārtībā - labi, es ticu, bet ko darīt cilvēkiem, kuriem ir bijusi slikta pieredze? Kā viņiem paskaidrot? Acīmredzot nav mana kompetence risināt šos jautājumus. Ko tad es? Rakstu tikai savas domas par sabiedrībā notiekošo.

Tātad, tagad ievelkot elpu un nedaudz nomierinoties, vēlos pateikt, ka bez šīm satriecošajām ziņām, man priekš jums pirmdien būs viens patiešām superīgs pārsteigums, bet lai par to uzzinātu, iesaku jums sekot manam Instagram profilam: @zanda_mileiko_ kur par visu pastāstīšu vairāk.

Ah, nākošā nedēļa būs piedzīvojumiem apveltīta!! Bet par to visu es pastāstīšu nākošnedēļ gan šeit blogā, bet galvenokārt Instagram, tāpēc, ja nevēlaties pazaudēt vienu lielisku iespēju pie kaut kā tikt, aktīvais links uz manu Instagram profilu ir nedaudz augstāk.

Sveču gaišums rudens nomāktībai

Ir dienas, kad mēs jūtamies nomākti un besīgi, sauksim lietas īstajos vārdos. Tādi brīži ir pats tizlākais, kas var būt, jo tādos brīžos mēs nezinām, ko mēs gribam, viss liekas kaitinošs, un vienā milisekundē liekas, ka viss prieks ir izžuvis. Ir iestājies rudens. Un ja to nevar jau pateikt pēc jūtamā aukstuma, kas brīžiem liek patrīcēt, vai dzeltenajām lapām, kas sākušas birt aumaļām, tad to noteikti var pateikt pēc šīs kopējās nomāktības sajūtas, kas velkas līdzi itin nevajadzīgos brīžos un notikumos. Psihologi, astrologi, un citi, vienoti saka, ka tas ir rudens iespaidā, jo cilvēkiem tiešām vairāk sāk gruzīties un domāt par lietām, kas nomāc. Nu ir taču tā? Bet, ko darīt?

TAG: The Makeup (Par kosmētiku)

Savulaik, pāris gadus atpakaļ, modē bija ļoti daudzi TAG raksti un video. TAG ir raksti, kur kāds cits tevi atzīmē, lai tu turpini ar savām atbildēm uz noteiktajiem jautājumiem par kādu saistītu tematu. Līdzīgi kā skolas laikā tās bija anketu dienasgrāmatas, bet tikai šis ir elektroniski. Man ļoti patīk šie raksti, jo tie ļauj uzzināt arī vairākas lietas no autora, ko iespējams neesam iepriekš dzirdējuši. The Makeup TAG ir par kosmētiku kopumā un visu to, kas mums patīk, nepatīk un iedvesmo pērkot, lietojot un dievinot kosmētiku.

12 Youtube kanāli, kuriem es sekoju

Ir pagājis tik ilgs laiks, ka man neticās, ka atkal veru vaļā savu blogu un veicu ierakstu. Sen nebiju tik ilgi pazudusi, bet tas viss dēļ sava 18 000 vārdu garīgā īpašuma cietajos vākos, kas  divos vārdus saucas - bakalaura darbs. Lai arī kā es gribēju rakstīt, tomēr fiziska spēka nebija, jo vārdi un emocijas bija izsmeltas.
Turpmākos rakstos dalīšos ar to kā atkopties pēc šāda dzīves ritma, jo tas ir iedragājis ne tikai fiziski, bet arī mentāli, un domāju nākošajiem studentiem, kas ar šo saskarsies varētu būt tīri lietderīgi. Lai vai kā, lai atgūtu negulēto nakšu miegu, ir jāizguļas, tomēr organismam jādod atpūta pa drusciņam, tāpēc dienas laikā, tā vietā lai vienkārši gulētu, ja ir iespējams, nepieciešams pasēdēt mierīgi un darīt to, kas sirdij tuvs. Piemēram man, skatīties iekavētos Youtube kanālu video, seriālus un filmas, tāpēc šodien padalīšos ar to, kurus Youtube kanālus es ikdiena skatos, kas mani iedvesmo un no sirds patīk.

7 ieteikumi produktīvam darbam no studentes dzīves

Teikšu godīgi, nevarētu es sevi saukt par studenti, ja nebūtu sēdējusi un rakstījusi darbus pēdējos termiņos, lai nākošā dienā darbs tiku iesniegts. Ir bijis, ka nakts laikā, viens darbs ir bijis divas reizes jāpārraksta, jo pirmo versiju no pārlieku lielā noguruma vienkārši izdzēsu laukā.
Laikam universitātes sistēma ar daudziem rakstu darbiem dara savu, un lai arī zinu, ka nevar vilkt gumiju garumā, dažkārt paslīd kāja un tā vietā, lai rakstītu darbu, gribas paskatīties seriālu, paklačoties vai nedarīt vienkārši neko. Tāda ir tā studentu daba. 

Mēneša atskaite: februāris

Tad nu tā, ir jau marts es tiešām neticu, kur pagāja februāris. Šķiet, tikko runāju par janvāra beigām, bet jau marts. Februāris bija interesants un jaunu atklājumu mēnesis. Februāris nesa pārmaiņas it visā, kas tiešā veidā atbild par manu nākotni, bet ir interesanti apzināties, ka priekšā gaidāmas jaunas lietas un idejas, kuras realizēt (iespējams pat tuvākajā nākotnē). Kosmētika? Daudz, un nekas nav mainījies, bet kosmētiku lietoju un pērku ar veselo saprātu. Šajā mēnesī saņēmu arī daudzus paraugu sūtījumus un jāsaka, ka man jau tagad patīk tas, kas tūlīt, tūlīt jau sveicinās pavasari veikalu plauktos. Atsauksmes netop tik ātri kā gribētos, bet apsolu, ka jau šajā rakstā padalīšos ar pārdomām un viedokli par vairākiem produktiem. 

Ir pēdējais mirklis 2015. gadā

Tik, tak, tik, tak... tā rit tas laiks. Un atkal Jaunais gads jau tuvojas! Sākums daudzsološs, ne? Gluži kā manas apņemšanas, kas mēneša garumā ātri vien izplēn, tāpēc jau kuru gadu pēc kārtas neizvirzu apņemšanās, ko vēlos izdarīt. 2016. gadā man ir tikai viens mērķis, kas nav nedz apejams, nedz pastumjams malā – universitātes absolvēšana.

Ziemassvētku vakars un svētki bez sniega

Tā nu ir, ka šogad svētki ir bez sniega, bet toties ar saulainu dienu, ka rodas sajūta - ir Lieldienas. Protams, sniegs ir tikai papildinājums, jo patieso sajūtu rada cilvēki ar kuriem tiek sagaidīti šie skaisti svētki kopā. Diemžēl mūsmājās, jau kādu laiciņu nav īsti līdz galam tās sajūtas kā bija pirms 5 gadiem, jo diemžēl vairāki mīļie tagad dzīvo ārzemēs un visi mēs kopā nevaram būt. Tas ļoti skumdina.

Raidījums "Atvērti pasaulei"

Vakar bija patiesi satraucošs vakars, jo Re:TV rādīja raidījumu "Atvērti pasaulei", kurā es tiku uzaicināta kā viesis, lai dalītos savā pieredzē ar skolas gadiem. Esmu vairākkārt minējusi, ka blogs priekš manis bija iespēja atrast sevi, un tāpēc nemitīgi vēlos dalīties ar savu stāstu, ka skola, lai arī kāda elle tā liktos, visu ir iespējams pārdzīvot.

Dabas velte mieram, skaistumam un veselībai - upenes

Dzīvojot ārpus pilsētas es izbaudu visu to, ko sniedz daba, jo kas lai to zina, vai pēc gadiem dzīvojot šādā laikmetā, maz būs pieejami koki un zāle. Vasara ir arī tas laiks, lai maksimāli uzņemtu visas ogas un dārzeņus, kas auguši mazdārziņos, lai rudens baciļi netiek ne tuvu, tomēr skatoties cilvēku tendences, daudzi ir aizmirsuši upenes, tāpat kā jāņogas, kuru vietā izvēlās veikalā vai tirdziņā pirktās avenes un zemenes, kas, protams, izskatās gardākas, tomēr šīs divas, it kā necilās ogas, slēpj sevī daudz vērtīgā un vajadzīgā, tāpēc vēlos apkopot dažas no daudzajām un manās mājas iecienītajiem veidiem kā lietot upenes, lai uzlabotu veselību.