Ja man jāraksta kopvērtējums par septembri, tad tas bija psiholoģiski ļoti grūts. It sevišķi ģimenes lietās. Pirms pāris nedēļām nomira mūsu tik ļoti mīlētais suņuks, kam īsti vēl joprojām nespēju noticēt, vecmammu ielika slimnīcā uz mēnesi, un vēl apkārt sev tik tuvajiem notika visādi atgadījumi. Tas krita viens pēc otra, kad likās, ka laikam vairāk nevar. Ir tik dīvaini, kad liekas, ka viss ir tik mierīgi, nekas īstenībā tā nav, un kā vakar redzētajā filmā "The Sea of Trees "galvenais varonis teica: "Dzīve mums piespēlē negaidītus notikumu, lai atgādinātu mums, kas patiešām ir nozīmīgs." Nekas jauns, tomēr tik ļoti aizķērās prātā. Ir šausmīgi, kad šādas lietas atgadās, bet vienīgais, kas mums šādas situācijās paliek, ir pozitīvais domu spēks, lai viss izdotos. Es zinu, ka katram ir sava sāpe, kas iekšēji grauž, tāpēc visiem vēlu tikai to pašu labāko. Es nevaru teikt, ka viss būs labi, jo to nezinu, bet ziniet, ka mums visiem ir grūti brīži dzīvē, bet pēc tādiem nāk miers un labklājība. Vienkārši tam ir jānotic.
Lai arī tāda tāla atkāpe no šodienas raksta, nevaru nepadalīties ar šo stāstu, jo bez visa šī greznuma un jaukuma, kas visiem liekas tik spozmes žilbinošs un skaists no malas, realitāte taktē savu dzīves ritmu. Man šoreiz būs grūtāk meklēt vārdus un metaforas, bet es pacentīšos tā, lai šis ir kā atelpas brīdis no visiem smagumiem un ikdienas raizēm.
