Mans jaunais sākums

Es biju projām patiešām ilgu laiku un šajā laika posmā nevarētu teikt, ka notika mega kaut kas grandiozs, tomēr mana ikdiena kardināli mainījās. Un patiesībā, tā mainās vēl aizvien.

Tagad, kad esmu vairāk vai mazāk nobāzējusies, es atgriezīšos pie rakstīšanas, jo tomēr šī ir lieta, kas man patīk un uzrunā. Es vienmēr prātoju par ko varētu uzrakstīt, par ko varētu parunāt, bet realitātē rokas tā arī nepavilkās uzrakstīt to visu tālāk.

Jau kādu laiku es mocījos ar sajūtām, ka neeju uz priekšu, ka gluži atrodos kā stāvošos ūdeņos, un tad pēkšņi, ar šī gada sākumu viss tā veikli sagriezās. Un sākās ar to, ka gada sākumā nolika datumu pirmajai operācijai manā dzīvē. Pagājušā gadā sapratu, ka nespēju vairs ilgāk vilkt garumā to, ka nespēju pilnvērtīgi elpot, un ejot pie LOR tika konstatēts, ka man ir deguna starpsienas deviācija. 

Un diemžēl manā gadījumā bija jāveic operācija. Es sākumā ļoti baidījos, jo tomēr līdz šim nebija bijusi pilna narkoze un nezināju kā tas būs doties uz operāciju, pamosties no operācijas u.c. faktori. Tīri tās klasiskās šaubu, baiļu domas. Bet galvenais, kas man lika palikt pie skaidra prāta ir doma, ka galvenais, ka pēc tam spēšu pilnvērtīgi elpot, sportot un darīt cita veida aktivitātes. 

24.aprīlī noritēja operācija. Ļoti veiksmīgi. Interesanti, ka visas bailes par operāciju pārgāja jau tajā brīdī, kad iegāju palātā ar visām mantām, lai iekārtotos, pārģērbtos slimnīcas tērpā un gaidītu to nezināmo brīdi, kad man atnāks pakaļ. Vēl 3 dienas pēc operācijas biju vārga un teju nespējīga normāli paiet pa trepēm, bet pats galvenais bija tas, ka apzinājos - ir labāk. Protams, man degunā bija vēl trubas un visa tā tīrīšanas traucēja vēl elpot, bet es jau jutos labāk. Un kad izņēma trubas, es sāku smaidīt tik plaši, jo neticēju kā var būt, ka pilnīgi bez jebkādas pretestības man brīvi ieplūst gaiss plaušās caur nāsīm; man nereibst galva un es nesmoku. Es beidzot nejutu to vieglas smakšanas sajūtu ar ko cīnījos ļoti ilgi. Reāli superīga sajūta brīvi elpot runājot, ejot, skrienot, guļot un darot visu citu!

Pēc operācijas mani gaidīja vēl viens jauns posms dzīvē. Pārvākšanās. Lūk, šis bija kaut kas kam man vajadzēja ilgāk gatavoties. Cik interesanti, ka pārvākšanās nenotika uz naida, dusmu vai pārmetumu pamata, kā vairumā gadījumu notiek, kad bērni dodas dzīvot atsevišķi no vecākiem. Nē, es vienkārši saņēmos un pārvācos. Es drīzāk teiktu, ka tas viss notika dabiski un plūstoši kā tam būtu lemts būt. Protams, ir ārkārtīgi skumji pamest savas ģimenes mājas, bet es sapratu, ka nekad nespēšu kļūt par neatkarīgu personu, ja nepieņemšu lēmumu dzīvot viena un paļauties tikai uz sevi un saviem lēmumiem. 

Pirmās dienas bija reāli nomāktas. Kad apjaut, ka neviens nenāks, neviens nepateiks, ko darīt, tagad esi tikai tu pats un neviena cita. Bez asarām neiztiku, bet atskatoties uz to tagad es sapratu, ka tās bija šķiršanās asaras, jo tajā brīdī, kad es pārvācos, man šķiet, es patiešām atvēru jaunu lapu, lai sāktu jauno nodaļu savas dzīves gājumā. Šādos gadījumos ir jāpiedzīvo šķiršanās moments no konkrēta dzīves posma, tāpēc vēlāk apjautu, ka viss jau būs labi. Citādāk, bet tik un tā labi.

Pirmo nedēļu bija drausmīgi tizla sajūta, jo es sapratu, ka mēs katrs esam citu cilvēku patērētājs, lai spodrinātu savu ego un radītu sev komfortu, jo redziet nav ērti kā bija. Ko tagad darīt? Bet paiet dienas un tā brīvības un kontroles sajūta rada spēku un pārliecību par spēcīgāku "es". Un tagad atgriežoties mājās vairāk jau kā ciemiņa statusā, ne pamatiedzīvotāja, apjautu, ka es vairāk novērtēju savu mammu un cilvēkus ar kuriem dzīvots kopā. 

Tagad pēc veselu 2 nedēļu dzīvošanas atsevišķi, es ļoti novērtēju, un pat lepojos ar sevi, ka spēju pieņemt lēmumu, jūtos stiprāka, vairāk pārliecinātāka, un man ļoti patīk sajūta, ka man pašai ir savs dzīvoklis. Tajā sajūtā ir kaut kas brīvs un skaists. Nav tā, ka mani kāds nospieda, drīzāk es pati, jo paļāvos uz vidi kurā dzīvoju, tāpēc jau kādu laiku pārstāju progresēt kā persona, personība, tāpēc tagad atkal jūtu progresu un vēlmi progresēt.

Pirms atgriešanās jaunajā ritmā, man šķita, ka būtu forši vairāk uzrakstīt par sevi pašu, tā teikt, lai atgūtu kontaktu ar cilvēkiem, kuri mani lasa. Es ceru, ka ir vēl kāds kurš mani lasa, un tad noteikti līdz nākošajai reizei!

---

Zanda