Prombūtne

Tā nu diemžēl šajā dzīvē ir iekārtots, ka nekas nav mūžīgs, un smagākos triecienus mēs dzīvē saņemam, kad to vismazāk gaidām. Tā notika arī manā ģimenē. Decembra sākumā mūžībā aizgāja mana vecmamma. Manai ģimenei tas nāca kā liels satricinājums kā rezultātā sašūpojās visa mūsu ikdiena.

Tās sāpes un tukšums, kas pārņēma saņemot šo liktenīgo zvanu nav vārdiem aprakstāms, jo kad tu gaidi nākošo nedēļu, kad vecmamma atgriezīsies mājās, bet tā vietā saproti, ka vairs šī cilvēka nav, ir sajūta, ka ir izrauta daļa manis pašas. Tajā mirklī sāc tīt atmiņā visas lietas, ko nepaspēji pateikt vai izdarīt, bet tagad saproti, ka jau ir pa vēlu. Tās sāpes, ka saproti, ka viss kas atliek ir skaistās atmiņas par kopīgiem atgadījumiem un notikumiem, kas tagad jāglabā dziļi sirdī, lai neizplēn.
Šajā laikā, kad gatavojamies Ziemassvētkiem un to noskaņa, saproti, ka pagājušie Ziemassvētki bija pēdējie, kad to sagaidījām visi mīļi kopā ar pantiņiem un jaukām sarunām. No šī visa tik ļoti sazņaudzas sirds, ka brīžiem pat grūti elpot.

Tā nu sanācis, ka manā dzīvē man nav daudz tuvinieku, jo lielāka daļa manu radinieku izvēlējās nebūt pazīstamiem tuvāk, un vecmamma ir pirmais cilvēks, kas aizgājis no maniem mīļajiem, kas šo visu padara daudz grūtāku un brīžiem pat neiespējamu, jo šādas zaudējuma sāpes neesmu iepriekš nemaz izjutusi. Neesmu jau naiva, zinu, ka tāda diena mums katram pienāks, tomēr brīžiem prāts atsakās noticēt, ka šī tagad ir mūsu ikdiena un ka ar mums kopā nav mūsu mīļas vecmammas.

Šajā grūtajā brīdī visu laiku pavadīju kopā ar ģimeni vienotās bēdas. Un jāsaka, ka tādu savienību, saticību un ciešo mīlestību es sen nebiju piedzīvojusi. Tā jau ir, ka daudzas lietas apjaut tikai tad, kad kādu pazaudē. Šajā laikā es atslēdzos no visiem sociālajiem tīkliem un ārpasaules, jo tas viss likās tik lieks. Arī no bloga. Jo vienā brīdī es apjautu, ka biju aizmirsusi uz pasauli lūkoties pareizi. Šo laiku galvā grozījās tikai smukas mantas, dārgas lietas, dzīšanās pēc laika, smukas bildes utt., bet tas viss ir blēņas. Tas ir nekas. Mēs domājam par materiālajām vērtībām vairāk kā jebko citu, skrienam laikam pa priekšu nemitīgi kavējot, un aizmirstam pašu galveno - cilvēkus. Mūsu mīļos cilvēkus.

Atslēdzoties no visa izskaistinātā interneta, mākslīgas patiesības, nemitīgās lielīšanās, ka kādam ir kaut kas labāks par citiem, bilžu leņķī smukāki, mantas dārgas utt., dzīve piespieda ar seju pie zemes, lai saprastu, ka tās ir nepareizās vērtības un nekam tam nav nozīmes dienas beigās. Un pat ne dzīves beigās.

Tāpēc ar blogā ir klusums, jo visam tam, ko daru ir pazudusi vērtība. Man rodas sev jautājums – nu un? Es ceru, ka tas ir pārejoši, bet ticu, ka man tiek uzlikts tik, lai izturētu, un apjaustu lietas no jauna un kaut ko mainītu savā dzīvē.
Klusums blogā būs kādu laiku, jo šķiet, ka ir pienācis laiks nedaudz apstāties un uzmeklēt savu būtību un to, kas iedvesmo. Es atgriezīšos. Iespējams jau janvārī. Atgriezīšos, kad atkal jutīšu, ka esmu gatava piepildīt savu un jūsu ikdienu ar jaukām domām, atklājumiem un atkal mēģināt eksperimentēt un padarītu pasauli kaut par gramu gaišāku un dvēseliskāku.

Es novēlu šo Adventes, Ziemassvētku un Jaungada laiku veltīt nevis tam, kurš saņems vai nopirks skaistākās dāvanas, bet padomāt par saviem mīļajiem un novērtēt, ka viņi ir ar mums kopā. Lai gaiši, saticīgi un priecīgi svētki!