Kad diploms jau kabatā.. Kā ir gadu vēlāk?

Lai arī cik ļoti biju apņēmusies uzrakstīt par savu studiju pieredzi trīs gadu garumā, kaut kā neuzrakstījās, jo tas vairs nešķita tik aktuāli. Aktuālāk liekas jautājums, kas noteikti interesēs kā topošajiem studentiem, tā arī topošajiem absolventiem: Bet kā ir tālāk? Ko darīt pēc studijām? Nolēmu, ka padalīšos ar tādu personiskāku stāstu un pārdomām par šo visu. Izvēlējos ļoti zīmīgu laiku, jo tūlīt būs apritējis gads kopš kāpu uz skatuves un saņēmu savu diplomu un pārmetu cepures pušķīti no no labās uz kreiso pusi.
Man liekas, ka daudzi jau zina, bet tomēr atgādināšu, ka esmu absolvējusi Rīgas Stradiņa Universitāti. Un nē, ne medicīnu. Tie, kuri plāno stāties Rīgas Stradiņa Universitātē (turpmāk – RSU, jo īsāk un vieglāk), rēķinieties, ka citi domās, ka esat medicīnas studenti, lai arī ko jūs studēsiet. Es jau pie tā pieradu. Vienvārd sakot - stereotipi.
Tātad, pagājušajā vasarā absolvēju, un papīrā oficiāli man ir sociālo zinātņu bakalaura grāds komunikācijas zinātnēs. Studiju programma, kurā studēju: multimediju komunikācija.
Par pirmo studiju gadu jau biju rakstījusi atsevišķi, tāpēc ja interesē, var izlasīt šeit.
Pirms ķeros klāt kāda ir dzīve pēc studijām, gribu vispirms nedaudz lielos elpas vilcienos paskaidrot kā bija studēt, kas labs, kas slikts utt. Tas tāpēc, ka ļoti daudz saņemu privātus e-pastu ar šiem jautājumiem un liekas, ka tā ir ļoti būtiska informācija, lai saprastu ar ko rēķināties stājoties un plānojot studēt RSU sociālās zinātnes.

  • 1. studiju gadā ir ļoti daudz lekcijas. Ar katru nākamo gadu paliek daudzreiz mazāk. Citreiz bija labi ja 10 lekcijas mēnesī, bet studiju maksa pieaug. Protams, tie, kuri pretendē uz budžeta vietām, tas neliksies nekas, bet budžeta vietas arī tikai 4.
  • Obligāti un pavisam noteikti ķeriet iespējas, draugus, jaunas paziņas, informāciju. Attiecībā par jaunām paziņām un draugiem, es tam sākumā neticēju, bet tagad zinu pavisam noteikti – jums viņi ir vajadzīgi kontaktiem un iespējām. Jūs nekad nezināt par ko kļūs viņi vai jūs paši, un palīdzība un izpalīdzēšana vienmēr noder. It īpaši saskaroties jau pēdējā studiju gadā vai reālajā darba vidē.
  • Laidiet caur sev lekciju vielu ( es domāju pierakstiet, klausieties nevis sēdiet telefonā), jo to jūs nekur citur dzīvē tā neiegūsiet. Pasniedzēji ir ļoti zinoši nozares speciālisti, tāpēc to izfiltrēto informāciju, ko jūs iegūsiet, nevienā grāmatā nespēsiet tā atrast. Man bija tik daudz lielisku kursu un izcilu pasniedzēju, kuriem mūžam būšu pateicīga par tām zināšanām, kas pilnībā pārformēja un izmainīja mani personību un domu veidu – mākslas un kultūras vēsture (ideju vēsture), kino vēsture un teorijas, dramaturģija, reklāma, projektu vadība, komunikācijas teorijas, mediju valoda, fotogrāfija (teorija un vēsture) un vēl daudzi citi lieliski priekšmeti. Pats galvenais, ko RSU jums iedos beidzot universitāti, nepaies ne pirmais gads, kad jau jūs sapratīsiet cik daudz zināšanās iegūtas un kā nemanot mainās spēja spriest, domāt citādi un analizēt, secināt un raudzīties uz lietām ar pavisam citām acīm. To ir tagad grūti aprakstīt, bet izmaiņas visvairāk jūtīs tieši apkārtējie cilvēki. Informācija būs tiešām ļoti daudz, ka iespējams bieži sāpēs arī galva :D
  • Nevajag satraukties, ka uz šo studiju programmu jāiet tikai radošajiem cilvēkiem. Tā kā tas ir akadēmiskais bakalaurs, tad jārēķinās, ka ir ļoti daudz teorijas, vēstures, faktu un lasāmais materiāls, kas radošajiem cilvēkiem varētu nepatikt. Visās trīs grupās, mums bija cilvēki, kas ne tikai radoši darbojās fotogrāfijā, montēšanā, zīmēšanā un citās nozarēs, mums bija cilvēki, kur iedalos arī es, kuri nav nemaz tik radoši, jo akadēmiskais bakalaurs prasa daudz lasīt, rakstīt un sistemātiski mācīties, tāpēc es teiktu, ka tādiem kā man bija nedaudz pat vieglāk, jo nepietrūka tas radošums. Radošiem cilvēkiem, radošo kursu bija daudz mazāk. 
  • Ir jālasa ļoti daudz akadēmiskās literatūras, un visbiežāk elektroniskās grāmatas. Pa visiem trīs studiju gadiem, labi ja izlasīju tikai 10 grāmatas latviešu valodā. Tātad, pārējais viss ir tikai angliski. Rakstu to tāpēc, ka šis ir viens no pašiem pieprasītākajiem jautājumiem. Tās teorijas un temati, diemžēl latviski nebūs pārtulkotas vēl ilgi, tāpēc šeit ir ļoti būtiski izvērtēt kādas ir zināšanas angļu valodā. Tomēr neķeriet jau uzreiz kreņķi. Kad iestājos RSU, manas angļu valodas zināšanas nemaz nebija spožas. Es pat teiktu, nedaudz virs viduvējā. Man bija par to ļoti jāiespringst, bet es pateicu sev, ka es gribu pabeigt šīs studijas un lai arī cik grūti, tikšu galā. Pirmo materiālu, kas bija 80.lpp. lasīju ļoti ilgi, teju tulkoju katru vārdu, bet pēc kādām 5 reizēm, es sāku jau saprast. Un tagad lasīt akadēmisko literatūru man vairs nav problēmas. Bet vārdnīcas lietošana un jaunvārdu veidošana nav nekas peļams, visi tiek cauri. Ir jābūt mērķim, un viss izdosies. Es tam esmu reāls piemērs. 
  • Ir jāraksta ļoti daudz kopsavilkumi, referāti, esejas utt. Domāju, ka baigais pārsteigums tas noteikti nebūs, jo RSU šī slava iet pa priekšu, ka ir ļoti daudz jāraksta. Pirmais kopsavilkums man aizņēma pāris dienas, bet jau pie pirmā kursa beigām, prasīja labi ja 1 dienu. Pietam, jūs iemācīsieties lasīt tekstus pa diagonāli.
  • Lūdzu, neievelciet studiju rakstu darbu iesniegšanu. Pasniedzēji, protams, nav monstri, viņi vienkārši no jums gaida atbildību un lēmumu pieņemšanu kā no pieaugušiem cilvēkiem, un ja tu pieļauj kļūdas vai kaut ko neizdari, tad ir jāsaņem sekas. Un tas ir normāli un par to nav jābrēc, kā to bieži visās sūdzību slejās raksta. Neviens no gaisa pēkšņi neizdomā, ka ir jāraksta kopsavilkums vai jātaisa prezentācija, tas viss ir jau ierakstīts studiju kursa aprakstā. Katram priekšmetam ir savs. Un tur pat ir datumi norādīti. Bet brīdinu: neriskējiet nest darbus vēlāk, ir pasniedzēji, kas tos kategoriski nepieņems. Man bija viena ļoti spilgta pieredze ar mediju valodas priekšmetu, kura pasniedzēja ļoti strikti darbus pieņēma tikai tajā dienā, un ne vēlāk. Sēdēju, rakstīju darbu un jau 1:30 no rīta. Un te domāju tūlīt pabeigšu, saglabāšu, bet kaut ko saspiedu, ka nesaglabājās un viss darbs bija vējā. Biju panikā, sākumā gribēju sasist datoru, tad sāku jau raudāt, bet noslaucīju asaras un tā uzrakstīju vēlreiz no jauna darbu, jo citas izvēles nebija. Protams, kad pabeidzu rakstīt, tuvojās jau laiks, kad būtu jāceļas, bet toties man bija darbs uzrakstīts.

_____________________________________________________________________________
Tas tā lielos elpas vilcienus par pašu studiju procesu. Galvenais ir griba pabeigt, un tad viss būs. Tagad jau pievērsīšos kā man gāja pēc absolvēšana un vispār šī nozares darba tirgū.

Bet ziniet, ko es jums pateikšu, mūs pārāk ietekmē sabiedrības standarti. Mani tie burtiski nospieda. Un apjautu, to es tikai tad, kad pārvērtos par “neveiksminieci”. Neveiksminieci pēc sabiedrības standartiem. Jo vienā jaukā dienā mana ikdiena samainījās kājām gaisā, jo man vairs nebija darba. Vienkārši notika dzīvē tāds pagrieziens, bet es nevienu nevainoju, tā vienkārši laikam bija jābūt.

Un tā, es ar savu diplomu sāku ieurbties darba tirgū meklējot savu vietiņu. Saskāros ar vairākām problēmām, kā piemēram, ar visu savu augstskolas diplomu un gandrīz 2 gadu pieredzi savā nozarē, es nevienam neesmu vajadzīga. Droši vien tāpēc, ka pa jaunu. Tad es piedzīvoju vienu vilšanos, otru vilšanos, kas ar katru reizi nāca smagāk, jo es nebiju interesanta savas nozares cilvēkiem. Mani tas pamatīgi iedragāja, jo mana mamma maksāja 6000 €, lai saņemtu es to vienu papīriņu. Protams, šeit nav stāsts par zināšanām, ko ieguvu, to pat naudā nevar izvērtēt. Es netērēju laiku tusiņiem un ballītēm, bet pie pirmās izdevības lecu iekšā praksē un pēc tam darbā, lai man būtu pieredze, bet re, rezultējas ar to, ka mūsu darba tirgum tas ir  pa maz. Un tad es sapratu kāpēc jaunieši ar diplomiem iet uz Makdonaldiem un Rimi. Jo kur citur iet? Jāizdzīvo tak arī, un galu galā kādu dienu jānosēžas no vecāku kakla. Man liekas, ka visa tā bēda ar jauniešu bezdarbu vai strādāšanu ne savā jomā slēpjas tajā, ka mūsu darba devēji kopā ar universitātēm/ augstskolām necenšas dot iespēju svaigajiem absolventiem integrēties darba tirgū. Atverot vakances uzreiz ir 2-3 gadu darba pieredze konkrētā nozarē, bet manā gadījumā pat ar to bija pa maz. Vēl vairāk, es vispār strādāju no 18 gadiem, tā kā man darba pieredze jau būs kopumā 5 gadi. Mums darba tirgū meklē direktorus un vadītājus un praktikantus. Bet nekas pa vidam. Un tāpēc saprātīgiem cilvēkiem atliek iet un strādāt ne tur, kur vēlētos.

Es šobrīd šo rakstu, lai jūs apjaušat, ka pabeidzot universitāti kaut ar izcilību, ja jūsu pusē nebūs veiksme, tad sagaida pamatīga vilšanās un atsišanās pret realitāti. Es līdz šim biju ļoti veiksmīga. Otrajā kursā kā aizgāju praksē, tā arī paliku darboties komunikācijas nozarē, bet pienāca arī mana neveiksme. Un viss. Es aizsūtīju daudzus CV uz aģentūrām, uzņēmumiem utt., bet atbildes nekādas. Jo mūs acīmredzot vērtē pēc stereotipiem, ka esam jauni, spontāni, kas darba devējam var nepatikt. Mēs daudz, ko nezinām un neviens negribēs apmācīt. Tas, kā es sēdēju vienā darba intervijā un kad paprasīju: “Ko jūs gaidāt no šī darbinieka?”, atbilde: “Mums vajag cilvēku, kuru mums praktiski nevajag apmācīt, bet kurš mūs vēl pamāca.” Un man reāli vairs nebija, ko teikt.

Lūk, mani biedri, studenti, absolventi un pārējie zinību kārošie, šī ir reālā dzīve. Un lai arī kā mums universitātē stāstīja un mācīja, vajag lielu veiksmi, lai nokļūt pēc studijas sola savā nozarē, it īpaši šajā, ko es studēju – sab.attiecības/mārketings.
Ja nebūtu mana ģimene, kas mani atbalsta, dažkārt arī kritizē un nesaprot, bet visā visumā turas kopā ar mani, es nezinu kā es būtu šo pusgadu aizvadījusi. Jā, tieši tā, es pavadīju mājās bez darba 6 mēnešus. Tas bija šausmīgi, priekš manis pat pazemojoši, jo pat skolas laikā tā nebija, jo man nācās pat kabatas naudu prasīt mammai. Pat tagad šo rakstot man neērti paliek. Bet mana mamma bija man blakus un ne vārda neteikdama palīdzēja.

Es sūtīju CV, biju arī uz vairākām intervijām, un iemācījos dažas ļoti būtiskas lietas, ko citos apstākļos iespējams neiemācītos. Pirmais, ja jūs nejūtat, ka tā ir jūsu īstā vieta un liekas, ka kaut kas attur – neejiet. Beigsies ar sevis nīšanu par nepareizām izvēlēm. Otrs, pirms piekrītat darbam vai sūtāt CV padomājiet vai šis ir darbs, kas jūs priecēs pēc gada vai diviem? Ne jau ka jūs laimi gūsiet. Bet kaut vai par 1% patiks jums šis darbs, un ar to būs gana, lai teiktu jā. Es atteicos no divām vietām, tāpēc, ka sapratu, ka vienā gadījumā pārdošu savu būtību un uzskatus, bet otrā – pēc laika kļūšu vienmuļa un nelaimīga. Pirms man rakstāt, nu bet pati vainīga, ka tik iedomīga un izvēlīga, es teikšu, ka šajā laikā es iemācījos cienīt sevi. Man nekad nav bijis bail no darba, jo esmu darījusi ļoti daudzus darbus, ko pat meitenēm nav jādara, bet es atteicos ne jau tāpēc, ka man nevajadzēja darbu. Man vajadzēja un ļoti, bet es sapratu, ka neskriešu pie pirmās iespējas uz kādu vietu, bet došu sev iespēju būt dabiski izvēlīgai, jo zinu, ka tas novedīs pie īstā darba. CV es arī iesaku nesūtīti uz visām vietām pēc kārtas, bet uz tām, kur tiešām, tiešām gribētu strādāt. Jūs teiksiet principi, bet es teikšu, ka tā ir sevis nepārdošana pirmajam pretim nācējam.

Un tad pavisam nejauši vēlā vakarā acu priekšā izleca viens darba sludinājums, kas manai apziņai lika nedaudz salēkties. Tas nebija saistīts ar manu akadēmisko izglītību, bet man bija vienalga, jo es sajutu impulsu, ka man varētu tur patikt. Jā, tas ir darbs apkalpošanas sfērā, bet man vienmēr ir paticis strādāt ar cilvēkiem, sarunāties un stāstīt (viens no iemesliem kāpēc rakstu šo blogu). Es uzreiz sapratu, ka šī būs tā vieta, kas mani iespējams darīs priecīgāku, nekā darbs no 9-17 birojā, kur vakaros nāku mājās, dusmojos uz svešiem cilvēkiem, kas raksta stulbus e-pastus, turpinu strādāt arī vakara stundās, jo nedaudz sirgstu ar darbaholismu (pie nosacījuma ja darbs ļoti patīk) utt. Es pieteicos un kad likās biju pazaudējusi cerības pēc visiem lielajiem pārbaudījumiem, pirms pāris dienām man piezvanīja un es sadzirdēju prieku vēstošas ziņas. Es ieguvu šo darbu. Es nevaru aprakstīt vārdiem to eiforijas sajūtu, ka beidzot man ir darbs, un vēl pietam tāds kas man ļoti patiks.

Kad beidzot es ļāvos dzīves notikumu straumei, viss nokārtojās. Tas tikai nozīmēja to, ka tā tam bija jābūt. Man bija jāiziet cauri šim bezdarba posmam, jānovērtē sava ģimene, kas ir kā klints un jumts vienlaikus un labākie atbalstītāji, ka man beidzot ir daudz brīva laika (jo iepriekš es vienmēr visam un visiem teicu, ka man nav laika. Lūk, arī mācība), ka ir forši baudīt iekšējo mieru un harmoniju un necepties par sīkumiem, es novērtēju sevi un to kas man ir svarīgs. Vai tad es varu teikt, ka esmu neveiksmīga vai kaut ko zaudējusi? Absolūti NĒ.

Lai arī pēc standartiem es biju neveiksminiece, jo man nav galvu reibinoša karjeras, kur nu - man vispār nebija darba. Es pat nevienam līdz galam nevarēju to pateikt, jo man bija kauns. Kāds pateiks, ka nelga un nejēga, neko neprot, tāpēc arī sēž bez darba. Lielākā daļa prasīs :"Kā tad tā? Kas notika?" Bet es negribēju stāstīt, jo zināju, ka mani vērtēs. Mēs katru vērtējam, pat ja to skaļi nesakām. Un es negribēju būt vērtēta un kritizēta, jo redziet, sabiedrības standartiem patīk perspektīvi, skaisti, veiksmīgi un laimīgi cilvēki!


Atgriežoties pie pārdomām par studijām. Man ļoti patika studēt RSU Multimediju komunikācijas, jo tā bija mana kvēla iecere jau kopš 11. klases. Mana iecere piepildījās, bet saskaroties ar šo situāciju un dzīves pārmaiņām, es mainīju savas domas kopumā par izglītību kā tādu. Es netaisīšu šeit anti reklāmu, bet izteikšu savu viedokli. Pirms stājos RSU domāju, ka jā, man obligāti jābūt bakalauram, maģistram un doktora grādam, bet kad pabeidzu, es sapratu, ka es neskriešu pēc maģistra ķekša pēc. Es pabeidzu bakalauru un sapratu, ka mediju studijas man pietiek. Es gribu kaut ko citu, es gribu kaut ko personiskāku un ar cilvēkiem saistītu. Ar tādu domu studēju RSU, bet tur vairāk šī nozare skar netieši cilvēku. Ļoti liela iespēja, ka es neiešu studēt komunikācijas maģistros, jo mani tas vairs neinteresē. Un tas ir normāli.
Mēs pieaugam un apjaušam, kas mums patīk. Un ir normāli mainīt savas domas, galvenais palikt uzticamam sev. Iespējams es iešu otru bakalauru, iespējams meklēšu citu nišu sociālo zinātņu nozarē, bet iespējams atkal mainīšu savas domas un tomēr pabeigšu maģistrus iesāktajā nozarē. Tad jau redzēs. Rakstu to visiem, kas grib skriet kā aitas barā (lai gan ērgļi lido vienatnē) tikai tāpēc, lai sabiedrība un standarti pieņemtu, jo redziet, ja mums būs maģistrs, mēs būsim kruti. Ne, ne, ne. Ir jāmācās sevis pēc, lai papildinātu sevi un savu būtību. Un ja pabeidzot sociālās zinātnes, jūs gribat kļūt par juristu, mediķi vai inženieri, lai tā ir! Tā ir jūsu izvēle un jūsu ceļš ir jāiet tieši tā!

Labi, laikam pietiek man rakstīt. Es ceru, ka kaut ko ieguvāt un uzzinājāt. Priekš manis dalīties ar tik privātu informāciju arī bija grūti, bet es zinu, ka ne es viena tāda, un iespējams šis kalpos kā piemērs, ka viss ir OK, pat jā tas neliekas. Par manu darbu jūs noteikti arī kaut kad uzzināsiet vairāk, jo liela iespēja, ka kāds mani satiks reālā dzīvē biežāk, jo nesēdēšu biroja sienās vairs. Bet ziniet, ja mani satiekat, esmu priecīga par savu darbu, savu izvēli un mērķi līdz kuram tieku vesta. Iespējams tā ir mana laimīgā vieta, pat ja no malas es kādam likšos kā neveiksminiece, jo ar diplomu strādāšu apkalpošanas sfērā. Es izvēlos būt pie reāliem cilvēkiem un īstu komunikāciju, ne tikai to studēt un sēdēt domājot jaunas reklāmas kampaņas, kas noved pie dziļas rutīnas. Vismaz pagaidām es izvēlos šādu ceļu.

Nobeigumā viens superīgs raksts, ko ik gadu pārlasu un sev atgādina būtiskas lietas. Šī meitene Aiga arī studēja RSU, un tā arī nejauši atklāju viņas blogu (tagad viņa raksta citā vietnē - theaiga.blog/). Viņas raksts “Laimīgā neveiksminiece” kopš 2015. gada ir tāda kā maza mantra, lai biežāk padomātu par patieso "es". Cik interesanti, ka 2015. un 2016. gadā es domāju, ka saprotu, bet izrādās, ka tikai šogad izprotu līdz kaulam viņas teikto.
Un otrs ir video, kur Ofra Vinfrija (Oprah Winfrey) stāsta par mūsu kļūdām, kas patiesībā nav kļūdas, bet virziens, kas ved uz panākumiem.

Lai visiem forši! :)


foto: fotobanka, google.lv un privātais arhīvs (fotogrāfs: Māris Bartulāns)

18 comments

  1. Zandu, kārtējo reizi paldies par tik godīgu rakstu! Domāju, ka ikvienam studentam savā laikā būtu bijis lietderīgi ko tādu izlasīt, lai sagatavotos pēcstudiju reālitātei.

    Man savā ziņā bija līdzīga pieredze ar sevis meklējumiem darba tirgū. Tagad, pēc viena semestra Dānijā, saprotu, kur ir bijis tas lielākais klupšanas akmens - jau no pirmās mācību dienas šejienes pasniedzēji atklāti teica, ka lielākā daļa darbu ir iegūstami tikai un vienīgi pateicoties plašam paziņu lokam, tāpēc obligāti ir jāmeklē jaunas pazīšanās un jābūt biežam viesim "tīklošanās" pasākumos. Protams, nekas revolucionārs, bet man, ārkārtīgi cītīgajam studentam, šis bija pamatīgs pārsteigums.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies, es vienmēr esmu maksimāli patiesa, jo kurš gan par to visu pastāstīs, ja ne cilvēks, kas reāli saskāries. Kāpēc noklusēt? Labāk, lai jaunieši zina. Es nezināju, jo domāju, ka ir citādāk. Vismaz citus varu pabrīdināt!

      Man liekas, ka tas ir ļoti forši no pasniedzēju puses, ka viņi padalās ar tādu informāciju. Protams, kā tu saki, nekas revolucionārs, bet tik un tā, vērtīga informācija! ;)

      Dzēst
  2. Savu darba pieredzi sāku apmēram 13 gadu vecumā pa vasarām un uzreiz pēc vidusskolas sāku strādāt, kā arī pēc tam studēt jomā, kas tajā brīdī mani interesēja - sabiedriskās attiecības, bet pēc studiju beigšanas, kad sāku meklēt darbu šajā nozarē, sapratu, ka darbu dabūt ir ļoti grūti, jo vajag pieredzi utt.
    Un tā arī neesmu īsti strādājusi šajā nozarē un diemžēl tāda ir tā skarbā realitāte.

    Un es zinu,ka, ja izdomāšu kādreiz studēt, tad es noteikti studēšu ko tādu, kas man ir tuvs sirdij, lai cik nerentabls tas būtu, jo tikai darot to, kas pašam no sirds patīk, mēs esam laimīgi. Un tas varbūt jebkas - nav svarīgi, vai sētnieka vai vadītāja darbs - ja patīk, tad kaunēties nevajag.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Pilnīgi precīzi teikts, Arta! Es kad no pirmās darba vietas atteicos, uzreiz pateicu sev, ka labāk strādāšu par sētnieku un darīšu vērtīgu darbu nekā pārdošu savus uzskatus un vērtības :)
      Un par mācīšanos pilnīga taisnība, tiešām iet labāk studēt, kas sirdij tuvs, jo tad vismaz būs tas laimes piepildījums ;)

      Dzēst
  3. Par ko tu šobrīd strādā? :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Sākšu strādāt tik no jūlija beigām, jo man vēl apmācības un citas lietas, tāpēc pagaidām nekur vēl nebūšu redzama. Es pārstāvēšu Bobbi Brown zīmolu kā konsultants un vizāžists :)

      Dzēst
  4. Ah, Zanda. This is the problem.. Es nez kapēc tā nožēloju šo augstskolas mācīšanos... Tagad gan sapratu, ka atpelņit strādājot reklāmas nozarē savu izglītību es noteikti nespēšu, bet nu. Visa veida pieredze ir laba pieredze. Es pat šobrīd praksēs nekur īsti nevaru aiziet, jo visiem vaig lai tu bez maksas tur sēdi no rīta līdz vakaram un dari labu. :D Par to, ka nav darbiņa, nebēdā, visiem gadās visādi. Un Tas bija laiks Tev, saprast kas ir kas un redz- dzīve tevi ved skaistākā virzienā. BOBBI BROWN tak ir tik superīgi ;) Apsveicu tevi kolēģi :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Laura, es varu iedomāties! Tev man liekas jau vispār traki, jo tik daudz kas darīts, daudz kur būts un jau pieredze uzkrāta, bet re - tagad Tev liek rukāt kā praktikantam. Pareizi, visa veida pieredze ir laba pieredze! ;)
      Jā, esmu ļoti, ļoti patīkami satraukta par darbu! Tas tiešām nāca kā milzu pārsteigums un man liekas, ka ļoti patiks, jo zīmols jau vien oh, oh :) Paldies Tev, kolēģi! <3

      Dzēst
  5. Ļoti vērtīgs raksts. Malacis! Lai Tev viss izdodas!

    AtbildētDzēst
  6. Lai viss izdodas un lai izdodas atrast savu sapņu darbu :) Man šķiet, ka darba meklēšanas pieredze ir ļoti atkarīga arī no nozares. Pie humanitārām zinātnēm vienmēr grūtāk, jo speciālisti ir salīdzinoši daudz.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies! Zini kā, es nemaz nezinu kas ir mans sapņu darbs. Acīmredzot, vēl esmu sevis meklējumos un par to pat priecājos, jo ir kur kāpt un pilnveidoties. Visādā ziņā, tagadējais darbs man nenormāli patīk un teikšu, ka tas ir kā tāds mini sapnis, jo apvieno lietas kas man vienmēr patikušas.
      Par nozarēm Tev pilnīga taisnība. Es iedomājies kā iet žurnālistiem. Katru gadu beidz vairāki desmiti, bet darbā reāli tiek mazs procents, jo pieprasījums liels. :/

      Dzēst
  7. Zanda, tik atklāts un patiess raksts ! Malacis, ka sadūšojies un uzrkastīji - domāju, ka daudziem šie vārdi palīdzēs :) Nezinu kā ir ārzemēs, bet Latvijā augstkolas diploms tiešām neko negarantē, jo darbu var dabūt tikai caur paziņām, ar veiksmes palīdzību vai uztjūnējot pašam sevi. Es uzskatu, ka jebkurā profesijā cilvēks var sasniegt virsotnes un kļūt par "zvaigzni", ja tā ir viņa sirdslieta. Man bija vairāki tādi bezdarba posmi, un lai gan tie ir ļoti grūti, es tomēr novēlu katram iziet cauri tiem, jo šis laiks daudz ko iemāca un saliek pa plauktiņiem. Un 100% piekrītu tavai atklāsmei, ka nav jāsūta CV uz visām vakancēm, bet jāmeklē to, kas liek sirsniņai ietrīsēties :) Apsveicu ar jauno darbu, man šķiet, ka tev ļoti piestāvēs šis amats un novēlu, lai kļūsti par labāko Bobbi Brown konsultanti-vizāžisti Latvijā (un pēc tam pasaulē !) !

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Linda, tavs komentārs man tik loti lika pasmaidīt! Paldies par uzmundrinošajiem vārdiem! ;)

      Dzēst
  8. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka papīrs nekam nav vajadzīgs.
    Līdz savam mazajam biznesam esmu tikusi nez papīra.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Jā, tas dokuments mums nosaka mūsu profesionalitāti, bet ne vienmēr profesionālā izglītība ir mūsu sirdslieta, tāpēc tiešām - ja kaut kas patīk un iedvesmo, tad visu var panākt bez tā oficiālā dokumenta!
      Es apsveicu ar panākumiem, un lai bizness zeļ un plaukst! ;)

      Dzēst
  9. Iesaku mācīties Nīderlandē, ja ir laba angļu valoda. Pati divreiz Latvijā studēju, neredzēju īsti perspektīvu un arī finansiāli bija grūtāk. Nīderlandē studentiem ir daudz benefitu un arī izglītība augstāka mēroga.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Liels paldies par ieteikumiem! Es gan pagaidām sevi neredzu kā cilvēku kas varētu studēt un dzīvot citviet, bet ja man radīsies tāda iedvesma noteikti uzlūkošu, ko piedāvās Nīderlande, jo tā ir valsts cik zinu, kas tiešām piedāvā ļoti kvalitatīvu izglītību :)

      Dzēst