Skatoties ierakstu bija netipiski sevi vērot no malas, bet bija vairākas lietas, ko varēju no šīs pieredzes secināt. Kā piemēram, jāpārstāj būt tik nopietnai, bet atrodoties tur un runājot par šo tēmu jau īstenībā nebija par ko priecāties, jo tās nebija tās pozitīvākās lietas, ko atcerēties.
Ja vēlaties noskatīties sarunu ar mani un vēl divām ekspertēm par to, kā izdzīvot skolā starp jauniešiem, tad spiediet šeit .
(retv.lv> raidījumi > Atvērti pasaulei > 16. raidījums.Vardarbība)
Raksti par skolas dzīvi blogā šeit un šeit
Vispār jāsaka, ka šis ir patiesi interesants raidījums, ja esi jauniete vai jaunietis, jo atceros, ka vienīgais tāds jauniešu raidījums, kur runāja par dažādām tēmām bija "SEMS". Kura vēl atceras šo raidījumu?
Tāpēc, ja ir vairākas interesējošas tēmas par kurām gribētu dzirdēt citu cilvēku domas, noteikti meklējiet Atvērti pasaulei arhīvā, šeit
Un, lai nenokavētu jaunākos raidījums, ir iespēja sekot raidījuma FB lapai
Ziema ir patiešām iesākusies un varam tikai priecāties par balto sedziņu, kas pārklājusi zemes virsmu. Jau raitiem soļiem tuvojas Ziemassvētki un Jaunais gads, kas nozīmē, ka tik daudz ir vēl jāizdara un tad jau paši skaistākie gada svētki būs klāt!
Varētu domāt, ka tev skolā katru dienu būtu nācies cīnīties par izdzīvošanu..pāris gadu laikā jau tā kā vajadzēja šo lappusi aizvērt un doties tālāk.
AtbildētDzēstCitiem ir daudz smagāk, viņus patiešām pazemo un sit, turklāt, mājās gaida vecāki alkoholiķi vai negaida vispār neviens, arī studijas augstskolā nav kam apmaksāt, bet viņi necenšas pasniegt pusaudžu problēmas kā pārākās ciešanas, kuras izdevies pārvarēt. Aizej taču pie psihologa.
Jautājums - vai tad es rakstu par vardarbību un sniedzu psiholoģiskos ieteikumus? Man šķiet, ka nē. Šoreiz vēlos akcentēt to, ko minēja meitene no Dardedzes - vienmēr kādam būs vēl sliktāk un skumjāk, bet vai tad mums jāakcentējas tikai uz tiem cilvēkiem, un uzmanība jāpievērš tikai tiem cilvēkiem? :)
DzēstForši, ka uzdrīkstējies runāt par šo problēmu, jo vina visos laikos ir bijusi un diemžel, manuprāt būs, jo vismaz cik es atceros sevi, savu pieredzi, esmu izgajusi cauri ellei skolas gados un taja murgā atgriesties negribētu, pat domājot par to ka mani potencialie bērni būtu jāsūta skola rodas mērenas šausmas..
AtbildētDzēstPirmām kārtājm, jau mana laikā skolotāji paši atbalstīja so nevienlīdzību, viņi paši izcēla vai nolika kādu skolēnu caur to padarot viņu par "barību" citiem.. Esmu izgājusi caur šo cīņas periodu, kad vienkārši situ pretī, bet tad mani pataisija par grēkāzi, esmu izgājusi arī periodam kad vienk negāju uz skolu un klaiņoju, bet tad atradu savu fokusu un vietu - vienk norobežojoties no sabiedrības.(protams, ka tagad jāveic pretējs process). jebkurā gadijumā tas ir atstājis pēdas, ar kurām strādaju vel šodienā, tikai šodienā skaidri apzinos, ka mans pašvērtējums nav atkarīgs no tā kā sabiedrība mani vērtē un uztver un ka visu ko es daru es daru priekš sevis nevis dēļ citiem.. ehh patiesība tēma baigiii plašā..
Paldies, es tiešām piekrītu, ka visiem ir bijušas šādas problēmas, kas atstāj dziļākas sekas nekā tā sākumā šķiet. Ļoti labu saprotu Tavu situāciju, tāpēc no visas sirds priecājos, ka Tev ir izdevies izkļūt no tās "melnās" strīpas. :)
DzēstManuprāt, šī tēma ir aktuāla un par to ir jārunā un jāmāca jau no bērnības cienīt vienam otru... neskatoties uz to kam ir sliktāk vai kam ir labāk, jo jebkāda bērna pazemošana atstāj savu nospiedumu personībā. Kādam varbūt stiprāks raksturs viņš tiek tam pāri, bet kādam varbūt sadragāta visa dzīve... Priecājos, ka ir cilvēki, kuri rīkojas un veido šāda veida raidījumus! :)
AtbildētDzēstPilnīgi piekrītu tam, ka šādi raidījumi ir ļoti noderīgi! Kā jau mēs diskusijā runājām, ir cilvēki, kam jānes cīnītāja loma, bet ir kādam, kas ir vairāk maigas dabas. To laikam izgrieza, bet mums tiešām radās savstarpējais strupceļš jautājumā - ko darīt maigās dabas cilvēkiem? Kā viņiem izdzīvot haizivju bariņā.
DzēstApbrīnoju Tavu drosmi jau tad, kad publicēji rakstu par saviem skolas gadiem. Tie, kuri nav tam gājuši cauri saka: "ai, kas gan tas ir, dzīvē būs vēl smagāk". Bet tieši tie pāridarījumi posmā, kad cilvēks veidojas par personību vienkārši iekšēji iznīcina, un tā ir cīņa pašam ar sevi vēl ļoti ilgi, jo iekšējā nedrošība, atmiņas to tā viegli neizdzēsīsi. Pilnīgi nepiekrītu pirmajām komentētājam šajā rakstā, jā ir cilvēki, kuriem ir vēl smagāk, tādi būs vienmēr, bet tas nenozīmē, ka pašam no tā paliek vieglāk un ka paša problēmas ir sīkums, ja cilvēku tas sāpina, tas nav sīkums. Apsmējējiem vajadzētu likt sabiedriskos darbus, kaut vai, lai sniegu tīra ap skolu, varbūt pēc tam, kad muskuļi no darba sāpētu, aizdomātos.
AtbildētDzēstPaldies liels! Tas nebija viegli, jo biju apsmiešana klusībā, bet kaut kā to pārdzīvoju, jo laikam lielā sāpe bija izlikta publiski.
DzēstPatiesībā, jau katrā cilvēkā ir kaut kāda psiholoģiska problēmas, kas stiepjas no skolas gadiem. Mēs pirms raidījuma, aizkadrā, runājām ar abām dāmām, un visas mēs nonācām pie secinājuma - lai arī cik tev ir gadi un cik sen pabeidzi skolu, pāridarījumi paliek, tie nekur nepazūd tik tiešām.
Kā man "patīk" šādi anonīmie lēkātāji :)
AtbildētDzēstEs jau labu laiku sekoju taviem rakstiem un es tikai šodien 1.uzzināju skatoties video, ka te biji ievietojusi rakstu par savu pieredzi un ka vispār kaut kam tādam esi gājusi cauri. Tā kā es īsti nesaprotu, kur tu visu laiku to "lappusi" te never ciet :D
Un es pilnībā piekrītu tam, ko teica meitene no Dardedzes. Tagad mēs visi klusiņām pie sevis auklēsim savu sāpi un nevienam neko neteiksim, tikai tapēc, ka redz Āfrikā nav ūdens, kkur citur ir cunami un vēl citur ir karš? Diezgan muļķīgi visu mērīt pēc pasaules skalas. Jo noteikti kādam uz pasaules ir sliktāk nekā tiem, kuriem mums liekas, ka ir ļoti, ļoti slikti.
Uzskatu, ka par šo būtu daudz vairāk jārunā. Lai samazinātos ne tikai pāri darītāju un cietēju skaits, bet arī to cilvēku skaits, kas uz to visu tikai noskatās un nerīkojas.
Protams, vienmēr kaut kur būs traģiskāk un neviens jau sevi necenšas pataisīt par nabadziņu, bet katram ir tik tiešām jātiek ar savu sāpi galā, lai gan tas ir ārkārtīgi ilgs un sarežģīts process kam jāiziet cauri savā būtībā.
DzēstEs pilnīgi noteikti apgalvoju, ka par šo ir tik tiešām vairāk jārunā un jādalās cilvēkiem ar saviem stāstiem un pieredzi, tāpēc sākumā, kad man piedāvāja filmēties, es gribēju atteikties, bet nodomāju - varbūt, man stāsts noderēs kādam jaunietim, kas arī iet tam visam cauri, pirms tiek pielaistas daudzas kļūdas. :)
Zanda, liels paldies tev, ka runā par šo tēmu publiski!
AtbildētDzēstMana skolas pieredze ir bijusi visai līdzīga tavējai, un, lai gan skolas gadi jau aiz muguras, šo tematu joprojām ir nepatīkami apspriest. Atsaucoties uz anonīmo komentāru par lappuses aizvēršanu - šāda pieeja problēmai nepalīdzēs ne tiem, kas cieš no šīs vardarbības skolā, ne arī tiem, kas to dara. Runāšana ir pirmais solis pretī šīs problēmas risinājumam. Būtībā vardarbība skolā neaprobežojas vien ar skolēniem, bet laikam paies vēl labs laiks līdz mēs sāksim publiski runāt arī par skolotāju nekompetenci. Cerams, ka nākotnē arvien vairāk cilvēku būs gatavi dalīties ar savu pieredzi arī ārpus psihologa kabineta durvīm. :)
Paldies par labajiem vārdiem!
Dzēstjā, mana skolas pieredze arī iemācīja to, ka no svara ir skolotājas attieksme un spēja rast risinājumus, jo man tas nebija, un beigās jau nemaz neko negaidīju. Es arī ceru, ka šādi raidījumi un programmas pie kurām strādā Dardedze ļaus pusaudžiem un jauniešiem runāt par savām problēmām, jo šīs skolas problēmas iespiežas dziļi cilvēka apziņā :(
Paldies par dalīšanos ar pieredzi! Lai gan skolas laiks jau sen, sen pagājis, arī man ir epizodes, kuras atceroties sāp. Sliktākais, ka nemācēju sevi aizstāvēt, bet centos "stāvēt pāri" un par spīti pāridarītājiem izlikties, ka nekas nav noticis. Tas atstājis dziļas rētas un attiecīgi iespaido manas attiecības pieaugušo pasaulē.
AtbildētDzēstProtams, ir etapi, aiz kuriem var viegli "aizvērt durvis". Bet, skolas laiks, kad veidojas pašapziņa un cilvēks it visā savā personībā ir trausls un viegli salaužams, ir ļoti, ļoti svarīgs un paliek atmiņā.
Kāds aizmirsīs to, ka ticis piekauts, bet kādam viens pazemojošs vārds un apsmiešana liks raudāt ilgi.
Pēdējais teikums tik precīzi pateikts! Es jau arī sākumā nebiju cīnītāja, bet tas nāca caur asarām, tomēr atnāca. Ir cilvēki kam tā nav, un es vienmēr domāju - bet kā viņiem tikt galā ar skolas ļaundariem? Šī ir tēma par kuru noteikti vajadzētu runāt vēl un vēl :)
DzēstLīdzīgi kā Laura minēja, es arī par šo Tavu dzīves posmu uzzināju tikai noskatoties šo video un, ja godīgi, tad no sākuma pat biju šokēta, jo zinu Tevi kā patiešām pozitīvu, labsirdīgu un ļoti draudzīgu cilvēku! Tagad Tevī ieraudzīju pavisam citu personības šķautni un es patiešām apbrīnoju Tevi gan par atklātību, gan par drosmi! Tu esi liels malacis un noteikti palīdzēsi kādam jaunietim/ei, kurš/a iespējams pašlaik atrodas līdzīgā situācijā. Man liekas, ka jo vairāk par šo tēmu runāsim, jo tikai vēl pozitīvāku iespaidu tas varētu atstāt uz sabiedrību un iespējams aizvien vairāk jauni cilvēki sapratīs to ka skola nekādā gadījumā nenosaka to kāda būs Tava dzīve!
AtbildētDzēstPati savos laikos ( astotā vai devītā klase) esmu tikusi apbižota un apsaukāta, bet man par laimi, tā bija tikai fāze aptuveni pusgada garumā - zinu cilvēkus, kuriem ir gājis daudz reiz smagāk, tāpēc nemaz nemēģināšu teikt, to, ka zinu kā tas ir vai kam ir jāiziet cauri. Zinu tikai to, ka šis periods mani norūdīja un padarīja par stiprāku cilvēku, kā arī parādīja, kuri ir mani īstie draugi un kuri ne.
Šobrīd skatoties uz to visu atpakaļ tas viss liekas pat muļķīgi, jo esmu pieaugusi ar nobriedušu psihi un zinu, ka skola ir patiešām tikai niecīga daļa no dzīves un, ka īstenībā daudz reiz foršāk ir pēc tās. Es vairāk neesmu ierāmēta noteiktos rāmjos/stereotipos un es varu būt es pati, kā arī varu izvēlēties ar ko un kur pavadu savu laiku, ko skola, diemžēl, ierobežo.
Paldies Tev par rakstu un par video, Tu esi malace un man ir tiešām liels prieks, ka dalījies savā stāstā ar mums!
www.callmemaddie.com
Liels paldies par patiesajiem vārdiem! Skolas biedri tiešām ierāmē cilvēku tādos rāmjos kā viņiem to vajag un kad tiec no tā laukā, tu vairs pats nezini kas esi. Ir tik daudz cilvēku kam ir problēmas, kas par to vēlas runāt, bet ir vēl vairāk, kas par to negrib runāt un nocietinās. Es arī esmu tam gājusi pāri, bet tas nenozīmē, ka esmu aizmirsusi. Šīs atmiņas paliek tiem, kas cieš šobrīd no šādām problēmām netiek galā :0
DzēstMadara, liels paldies par tik labiem vārdiem! :*
Es noteikti uzskatu, ka par šo tēmu ir publiski jārunā. Tu esi malacis, ka saņēmies izstāstīt par savu pieredzi! :)
AtbildētDzēstSigne, paldies! :) Ir par to jārunā, jo tikai daloties ar savu pieredzi un ieteikumiem, ir iespējams kaut vai iekustināt to daļu, kas ir neitrālie personāži, lai nekļūtu par pāri darītajiem vai aizvainotajiem. :)
Dzēst