Toreiz 2011. gads, 17. novembris. Tagad - 2016. gads, tas pats 17. novembris. Mjā, ir pagājuši 5 gadi, un šodien ar tādu kā kņudekli pakrūtē par tik ilgi aizvadītu laiku kopā, šodien ar blogu svinam 5 gadu jubileju. Es kā tāda mamma tagad varu teikt, ka esam izauguši lieli, un gribas pat nobirdināt sentimentālu asariņu. Prieka asaru, protams. Par laiku, kas aizvadīts, par to, kas piedzīvots, par to kas iegūts. Un arī kas zaudēts. Par emocijām, par pieredzi, par satraukumu, laimes pilnajiem brīžiem un visu citu, kas piedzīvots šajā laikā, kopš pirmo reizi nopublicēju savu pirmo rakstu.
Toreiz blogu izveidoju īstā slepenībā, nevienam nezinot, jo ļoti baidījos kā tad tas būs, ka visi zinās, ka man ir tāda sava dienasgrāmata. Es pusgadu nevienam nestāstīju ar ko nodarbojos pēc skolas pavadot tik daudz pie datora. Un laikam nebūtu arī stāstījusi vēl kādu laiku, bet jau pusgadu vēlāk mani uzaicināja uz pirmo pasākumu kā blogeri, kas sākumā man vispār likās tik svešs vārds, kuram tagad esmu jau pieradusi, bet vēl pat pāris gadus atpakaļ cītīgi spirinājos pretī. Īstenībā, pat tagad es neeju un nevienam nestāstu ar ko es nodarbojos. Kaut kādā veidā visi paši no sevis to uzzina. Nejauši vai tīši, bet uzzina.
Tagad jau visa mana ģimene ir pieradusi pie manas tik biežās būšanas pie datora, pie bilžu veidošanas un citādām jokainām izdarībām, bet visu šo laiku ģimene ir bijuši mani lielākie atbalstītāji un arī kritiķi, kas mani lika pūlēties vairāk un labāk. Tajā pašā laikā, neļāva nokārt degunu un atmest visam ar roku, jo bija arī tādi laiki, kad gribēju visam teikt - bye, bye.
Atceros pirmajā ar kosmētiku saistītajā pasākumā, mums teica, jums vēl ir kur augt. Un jā, tagad skatoties uz blogu, valodu, tā noformējumu un arī sevi pašu kā cilvēku, personību utt., es redzu, ka esam augušas kopā. Jā, jo man liekas, ka mans blogs ir tāda riktīga meitene, kurai katra diena kā Amerikāņu kalniņos. Te labās, te sliktās dienas. Ļoti emocionālas.
Šo 5 gadu laikā blogs ir mainījies līdzkopus ar mani pašu. Toreiz man bija nesen palikuši vien 17 gadi un tad es uz visu realitāti skatījos caur samtainām pusaudža acīm. Ne es zināju, ko vēlos vai kas būs. Patiesībā, nākotne mani biedēja.
Tagad, 5 gadus vēlāk, esmu apjautusi, kas ir tas, ko vēlos. Esmu mainījusi skatu uz dzīvi, kas daudzreiz nāca ar asarām, bet bez vilšanās un sitiena pa degunu, mēs neko neiemācāmies. Tāda ir tā dzīves realitāte.
Atceros toreiz, kad visu sāku, mūsu bija ļoti maz. Es domāju mūsu kā blogeru. Man ir prieks, ka varēju būt pašos pirmsākumos un raudzīties kā viss ir attīstījies. Esmu satikusi tik daudz fantastisku cilvēku. Citus blogerus, savus lasītājus, atbalstītājus un arī nīdējus. Nīdēji arī ir fantastiski cilvēki un viņi man iemācīja, ka kritika tas ir normāli un ir jāmāk cietināt sava mūra sienas. Nejūtos kā zaudētāja.
Lai neizplūstu vēl vairāk lai gan es ļoti gribētu, es gribu vien pateikt, ka līdz sirds dziļumiem novērtēju to, ka jūs vēl aizvien verat vaļā manu blogu un gribat lasīt manas domas. Esmu kļuvusi kritiskāka, piekasīgāka utt., bet tik un tā, ja jums patīk tas, ko daru, tā ir man lielāka dāvana.
Ticiet vai nē, bet es kā šodien atceros to sajūtu, kad man parādījās pirmie 10 klikšķi blogam. Es biju kā mākoņos, jo nodomāju: "Jēj, 10 cilvēki lasa to, ko es rakstu!". Šeit nav runa par uzklikšķinātiem skatījumiem. Tā bija kā jūsu atbilde man, ka vajag iet uz priekšu un darīt. Un šodien es esmu šeit.
Es nekad neesmu bijusi rakstniece, dzejniece, perfekta latviešu valodas pārzinātāja, bet es vienmēr esmu gribēju rakstīt. Rakstīt par to, kas man ir svarīgs, kas citiem ir svarīgs. Vienkārši komunicēt. Iespējams, tāpēc es arī atradu savu dzīves ceļu arī studijām - komunikācijas. Laikam man liktenī bija ierakstīts, ka šis būs mans ceļš, un es iešu to tik ilgi, kamēr man tas būs lemts, lai ietu pa nākošo taciņu. Es nesolu cik ilgi rakstīšu. Es to vienkārši nezinu. Kādreiz domāju, ka tie būs šie zīmīgie 5 gadi un es pametīšu visu, bet tagad es nejūtu, ka ir laiks. Tāpēc, tiem, kuri satraucās, pagaidām nav pamata. Es noteikti vēl kādus gadus vēlos ar jums klačoties par šīm visām foršajām tēmām par kurām esam līdz šim runājuši un vēl runāsim.
Hip, hip urrā jums visiem, blogam un arī maniem pirkstiem, kas šo 5 gadu laikā deldēti ne pa jokam :D Cienāju jūs visus šodien virtuāli ar garšīgo kūku, kas patiešām bija ļoti garda!
