Lasot vairāku cilvēku 2018. gada atskatu, visi kā viens beigās raksta, ka šis ir bijis interesants un piedzīvojumiem bagāts gads, un tad sēžu es, otrpus ekrānam, un domāju:”Bet vai tad man arī ir lietas uz ko atskatīties ar tādu pašu prieku?”
No sākuma domāju, taču nē, bet tad atcerējos, ka šogad tīri priekš sevis telefonā veicu uzskaisti ar lietām, ko es paveikusi. Atveru vaļā un saprotu, ka nē, šogad mans gads arī bijis gana interesants.
Ja vienā teikumā jānoformulē kāds ir bijis 2018 gads, tad tas bija tieši tāds kādu 2017. gada izskaņā vēlējos. Gads, kad es atrodu sevi un lietas, kas padara mani laimīgu. Nav jau tā, ka atradu un izdarīju pilnīgi visu - visu, bet salīdzinoši esmu spērusi soļus tā virzienā un devusi sev iespēju gūt laimes mirkļus no lietām, ko iepriekš nebiju darījusi.
2018.gads bija jaunu lietu gads. Gads, kad es daudzas lietas darīju pirmo reizi, un ja kādam tas iespējams neliksies nekas milzīgs, priekš manis tas bija solis pretī sev pašai.
Iepriekšējos gados atskatoties uz lietām, es redzēju to, ka savas kautrības, nedrošības vai baiļu dēļ atsakos no daudzām lietām. Daudzas tēmas man stāvēja kā milzu šablons manā galvā. Tā nedrīkst, tā esmu izdomājusi utt. Bet šogad es sev teicu: “Nu un, ka kādreiz domāji tā, tagad tu domā citādi.”
Piemērs, ausu caurduršana. Man līdz šim nebija neviena cauruma ausīs. Kādreiz ļoti gribēju – neļāva, kad izaugu - vairs nevajadzēja. Pēc tam tas kļuva jau par tādu kā “statusu”. Sev galvā.
Un tad vienā jaukā dienā izlēmu ir laiks, gribu. Man bija tik daudz un dažādas ekspektācijas, bet viss bija tik viegli un elemetāri. Pēc tam izdūru vēl vienu caurumu, un tā jau pāris mēnešu intervalā man ir 3 caurumi ausīs. Un noteikti būs vēl (neesmu vēl izlēmusi).
Šogad es satikos ar jaunu zinātnes veidu kā socionika, kas man deva milzīgu iespēju izprast sevi un kāpēc esmu tieši šāda, jo es ilgu laiku sevi lauzu un grozīju mainot uzskatus, pielāgojoties, bet tieši socionika man deva spērienu, uzņemt sevi pašu par tādu personību kāda esmu, un man šķiet, ka palika vieglāk. Es vairs tik ļoti negraužu sevi par to, kas esmu.
Un kad vairāk izprotu savas stiprās puses un trūkumus, es sevi redzu kā vienu veselumu, ne pussalāpītu, neskaidru un haotisku prātu. Un kad prāts paliek skaidrāks un saprotamāks, arī sevi pašu ieraugi ar citām acīm. Kā es, tikai rudenī atskārtu, ka patiesībā ārišķīgi sevi redzu pilnīgi citādu. Es nekad nebūtu iedomājusies pērkot 38 un pat 40 izmēra drēbes, patiesībā esmu daudz tievāka, 36 izmēra nēsātāja. Un tas nekas ja man ir D izmēra krūšu izmērs, maiss man nav jēnēsā, baidoties no savām aprisēm. Skatoties spogulī es vienmēr redzēju apaļāku un neveiklāku personu, bet tikai nesen pamanīju savā vizualajā izskatā izmaiņas. Lai gan ne jau es baigi mainījusos, nokrita aizsegs, manas iedomas. Cik gan ļoti mēs paši uzliekam sev slogu un karkasu kurā dzīvojam nevēloties palūkoties kas ir aiz tā.
2018. gadā es ceļoju un es sapratu, cik forši ir ceļot un redzēt pasauli. Jau gada sākumā draudzeņu brauciens uz Stokholmu. Vēl tagad atceros un ķiķinu. Man nekad nav bijusi tāda vairāku draudzeņu draudzība, tā aizkustināja mani ļoti. Un kalpoja man kā atgādinājums, ka draudzība ir jāsaudzē un jālolo, un draugus vajag, lai piedzīvotu tik lieliskus brīžus kopā. Draudzeņuu izdarības turpinājās visa gada garumā arī tepat Rīgā, Kuldīgā, un rudenī paspējam ātri aizlaizt līdz Igaunijai. Visas brīvdienas bija skaistas! Dienas, kuras neparko nevēlos aizmirst! Lai dzīvo draudzība!
Jūnijā pirmo reizi dzīvē devos īstā un oficiālā atvaļinājumā (Trīre, Parīze); pirmo reizi lidoju lidmašīnā, kas nebija bez piedzīvojumiem. Lidmašīnas aizkavēšanās par 3 stundām, nakts lidojums, mana pirmā pacelšanās un panikas lēkme, bet tas sasodīti skaistais naksnīgas pilsētas skats caur iluminatora logu, man ilgi paliks atmiņā. Savos 23 gados (man nebija vēl bijusi Dzimšanas diena) es biju beidzot piedzīvojusi nebeidzamu lērumu skaistas emociju.
Ak, Parīze! Aizveru acis un vēl aizvien redzu tās skaistumu! Pilsēta, kas ir tieši tāda kā rāda filmās, bet tomēr tik atšķirīga! Parasta, bet gracioza. Skatos bildes un video un neticu, ka es tiešām tur biju. Es visu redzēju ar savām acīm. Man pat liekas, ka skatos savus video kā sveša cilvēka. Tieši tādas ir manas sajūtas, pusgadu vēlāk. Diena Parīzē no paša rīta līdz vakaram bija iespaidiem bagāta, es visu laiku skatījos un apbrīnoju brīdi, kad manā acu priekšā ir viss tas, ko kādreiz biju redzējusi caur ekrānu vai fotogrāfijām. Un nedomājiet, Parīze nebija mana sapņu pilsēta līdz šim, bet es pat ieķēros tās būtībā!
Es pārvarēju dažas bailes, es uzdrīkstējos izaicināt sevi, un man liekas, ka šie ir tie iemesli kāpēc 2018.gads mans ir izdevies. Nākošajā gadā esmu gatava uz vēl lielākiem darbiem, ceļojumiem un piedzīvojumiem, bet galvenais: vēl aizvien mācīties atmest šaubas un raizes. Ja ir grūti, jāaizver acis un vienkārši jāizdara, un paliks viegli! Tas ir novējums Jaunajā gadā sev pašai, bet varbūt noderēs arī jums!
Laimīgo Jauno gadu! ❤
