Tā nu diemžēl šajā dzīvē ir iekārtots, ka nekas nav mūžīgs, un smagākos triecienus mēs dzīvē saņemam, kad to vismazāk gaidām. Tā notika arī manā ģimenē. Decembra sākumā mūžībā aizgāja mana vecmamma. Manai ģimenei tas nāca kā liels satricinājums kā rezultātā sašūpojās visa mūsu ikdiena.

Tās sāpes un tukšums, kas pārņēma saņemot šo liktenīgo zvanu nav vārdiem aprakstāms, jo kad tu gaidi nākošo nedēļu, kad vecmamma atgriezīsies mājās, bet tā vietā saproti, ka vairs šī cilvēka nav, ir sajūta, ka ir izrauta daļa manis pašas. Tajā mirklī sāc tīt atmiņā visas lietas, ko nepaspēji pateikt vai izdarīt, bet tagad saproti, ka jau ir pa vēlu. Tās sāpes, ka saproti, ka viss kas atliek ir skaistās atmiņas par kopīgiem atgadījumiem un notikumiem, kas tagad jāglabā dziļi sirdī, lai neizplēn.
Šajā laikā, kad gatavojamies Ziemassvētkiem un to noskaņa, saproti, ka pagājušie Ziemassvētki bija pēdējie, kad to sagaidījām visi mīļi kopā ar pantiņiem un jaukām sarunām. No šī visa tik ļoti sazņaudzas sirds, ka brīžiem pat grūti elpot.

Tā nu sanācis, ka manā dzīvē man nav daudz tuvinieku, jo lielāka daļa manu radinieku izvēlējās nebūt pazīstamiem tuvāk, un vecmamma ir pirmais cilvēks, kas aizgājis no maniem mīļajiem, kas šo visu padara daudz grūtāku un brīžiem pat neiespējamu, jo šādas zaudējuma sāpes neesmu iepriekš nemaz izjutusi. Neesmu jau naiva, zinu, ka tāda diena mums katram pienāks, tomēr brīžiem prāts atsakās noticēt, ka šī tagad ir mūsu ikdiena un ka ar mums kopā nav mūsu mīļas vecmammas.

Šajā grūtajā brīdī visu laiku pavadīju kopā ar ģimeni vienotās bēdas. Un jāsaka, ka tādu savienību, saticību un ciešo mīlestību es sen nebiju piedzīvojusi. Tā jau ir, ka daudzas lietas apjaut tikai tad, kad kādu pazaudē. Šajā laikā es atslēdzos no visiem sociālajiem tīkliem un ārpasaules, jo tas viss likās tik lieks. Arī no bloga. Jo vienā brīdī es apjautu, ka biju aizmirsusi uz pasauli lūkoties pareizi. Šo laiku galvā grozījās tikai smukas mantas, dārgas lietas, dzīšanās pēc laika, smukas bildes utt., bet tas viss ir blēņas. Tas ir nekas. Mēs domājam par materiālajām vērtībām vairāk kā jebko citu, skrienam laikam pa priekšu nemitīgi kavējot, un aizmirstam pašu galveno - cilvēkus. Mūsu mīļos cilvēkus.

Atslēdzoties no visa izskaistinātā interneta, mākslīgas patiesības, nemitīgās lielīšanās, ka kādam ir kaut kas labāks par citiem, bilžu leņķī smukāki, mantas dārgas utt., dzīve piespieda ar seju pie zemes, lai saprastu, ka tās ir nepareizās vērtības un nekam tam nav nozīmes dienas beigās. Un pat ne dzīves beigās.

Tāpēc ar blogā ir klusums, jo visam tam, ko daru ir pazudusi vērtība. Man rodas sev jautājums – nu un? Es ceru, ka tas ir pārejoši, bet ticu, ka man tiek uzlikts tik, lai izturētu, un apjaustu lietas no jauna un kaut ko mainītu savā dzīvē.
Klusums blogā būs kādu laiku, jo šķiet, ka ir pienācis laiks nedaudz apstāties un uzmeklēt savu būtību un to, kas iedvesmo. Es atgriezīšos. Iespējams jau janvārī. Atgriezīšos, kad atkal jutīšu, ka esmu gatava piepildīt savu un jūsu ikdienu ar jaukām domām, atklājumiem un atkal mēģināt eksperimentēt un padarītu pasauli kaut par gramu gaišāku un dvēseliskāku.

Es novēlu šo Adventes, Ziemassvētku un Jaungada laiku veltīt nevis tam, kurš saņems vai nopirks skaistākās dāvanas, bet padomāt par saviem mīļajiem un novērtēt, ka viņi ir ar mums kopā. Lai gaiši, saticīgi un priecīgi svētki!

5 jaunumi skaistumplauktā: novembris

Novembra jaunumu kārtā ir produkti par kuriem jau paspēts uzrakstīt un izslavēt, bet ir tādi, par kuriem biju jau aizmirsusi un pilnīgi nejauši, šķirojot kosmētiku, atradās. Ļoti lielu lomu noteica sejas ādas stāvoklis, kas lika mainīt daudz efektīvākus līdzekļus uz maigākiem, neitrālākiem un saudzīgākiem. Šie 5 jaunumi ir mani novembra ikdienas sabiedrotie. Tiesa, vienu no tiem lietoju visai nesen, bet jau iemīļots favorīts, ka varu teikt, ir uzmanības vērts. 

Produkti pirmsmiega rituālam rudenī

Kad gatavojos miegam ir ļoti svarīgi lietot tādus produktus, kas rada ne tikai komforta sajūtu, bet arī rūpējas par manu ādu, kas dienas laikā cieta no vēja, aukstuma, atmosfēras netīrumiem un citām lietām. Šie produkti priekš manis pēdējā laikā ir neaizvietojami palīgi ikvakara pirmsmiega "rituālam", kad visas lietas ir paveiktas, kosmētika noņemta, zobi iztīrīti, uzvilktas siltās vilnas zeķes, pidžama, un jau varu ieritināties zem segas. Šie ir mani četri šī brīža iemīļotākie produkti, kas rūpēsies par manu ādu, kamēr es gulēšu, lai no rīta tā ir mitrināta, pabarota un atjaunota.

The Body Shop Superfood sejas maskas

Pat ja arī dien dienā tiek lietots sejas krēms, serums, acu krēms, un vēl citi līdzekļi, tieši sejas maska var būt tas atslēgelements, kas ādu padarīs simtreiz mirdzošāku, mitrinātāku un veselīgāku. Es piederu pie cilvēku grupas, kuri maskas lieto gandrīz nemaz, jo vienkārši negribas ar tām krāmēties, lai gan zinu, ka cik būtisku lomu tās var spēlēt ādas stāvokļa uzlabošanai, jo tieši tam viņas ir paredzētas. Man ļoti patīk pēcsajūta, kad maska ir nomazgāta un āda jūtas maiga un gluda, bet tā kā man ir jūtīga āda, mani biedē, lai pēc tam neparādās sausi vai apsārtuši plankumi. Vēsajam gada laikam esmu atklājusi divas maskas no The Body Shop, kas palīdzēs izvadīt toksīnus un veicināt mikrocirkulāciju. Manuprāt, tieši tas, kas vajadzīgs!

Ražots Latvijā: Dzintars

Tā tas sanāca, ka ļoti zīmīgā nedēļas nogalē, kad mūsu valstī svinam Latvijas Dzimšanas dienu, rakstu par vienu no patriotiskākajiem Latvijas zīmoliem - Dzintars, kas mums zināms neskaitāmus gadu desmitus. Ar Dzintaru iepazinos ļoti sen, kad biju pavisam maziņa, jo teju katra Latvijas sieviete, tai skaitā arī mana mamma un krustmāte, lietoja Dzintars dekoratīvo un kopjošo kosmētiku. Apkopoju vienā lielā rakstā par visu to, kas nesen jaunatklāts un vai atklāts no jauna pēc ilgāka laika pārtraukuma. Jāsaka, ka daudz kas produktu piedāvājumā ir mainījies, kopš pēdējā reizes, kad tā kārtīgi ielūkojos Dzintars piedāvājumā, bet man bija ļoti patīkams pārsteigums ieraudzīt Dzintars jauninājumus, iepakojuma izmaiņas un citas lietas, kas noteikti neatgādina kādreiz zināmo Dzintars.

5 gadi

Toreiz 2011. gads, 17. novembris. Tagad - 2016. gads, tas pats 17. novembris. Mjā, ir pagājuši 5 gadi, un šodien ar tādu kā kņudekli pakrūtē par tik ilgi aizvadītu laiku kopā, šodien ar blogu svinam 5 gadu jubileju. Es kā tāda mamma tagad varu teikt, ka esam izauguši lieli, un gribas pat nobirdināt sentimentālu asariņu. Prieka asaru, protams. Par laiku, kas aizvadīts, par to, kas piedzīvots, par to kas iegūts. Un arī kas zaudēts. Par emocijām, par pieredzi, par satraukumu, laimes pilnajiem brīžiem un visu citu, kas piedzīvots šajā laikā, kopš pirmo reizi nopublicēju savu pirmo rakstu.

Toreiz blogu izveidoju īstā slepenībā, nevienam nezinot, jo ļoti baidījos kā tad tas būs, ka visi zinās, ka man ir tāda sava dienasgrāmata. Es pusgadu nevienam nestāstīju ar ko nodarbojos pēc skolas pavadot tik daudz pie datora. Un laikam nebūtu arī stāstījusi vēl kādu laiku, bet jau pusgadu vēlāk mani uzaicināja uz pirmo pasākumu kā blogeri, kas sākumā man vispār likās tik svešs vārds, kuram tagad esmu jau pieradusi, bet vēl pat pāris gadus atpakaļ cītīgi spirinājos pretī. Īstenībā, pat tagad es neeju un nevienam nestāstu ar ko es nodarbojos. Kaut kādā veidā visi paši no sevis to uzzina. Nejauši vai tīši, bet uzzina.

Tagad jau visa mana ģimene ir pieradusi pie manas tik biežās būšanas pie datora, pie bilžu veidošanas un citādām jokainām izdarībām, bet visu šo laiku ģimene ir bijuši mani lielākie atbalstītāji un arī kritiķi, kas mani lika pūlēties vairāk un labāk. Tajā pašā laikā, neļāva nokārt degunu un atmest visam ar roku, jo bija arī tādi laiki, kad gribēju visam teikt - bye, bye.

Atceros pirmajā ar kosmētiku saistītajā pasākumā, mums teica, jums vēl ir kur augt. Un jā, tagad skatoties uz blogu, valodu, tā noformējumu un arī sevi pašu kā cilvēku, personību utt., es redzu, ka esam augušas kopā. Jā, jo man liekas, ka mans blogs ir tāda riktīga meitene, kurai katra diena kā Amerikāņu kalniņos. Te labās, te sliktās dienas. Ļoti emocionālas.

Šo 5 gadu laikā blogs ir mainījies līdzkopus ar mani pašu. Toreiz man bija nesen palikuši vien 17 gadi un tad es uz visu realitāti skatījos caur samtainām pusaudža acīm. Ne es zināju, ko vēlos vai kas būs. Patiesībā, nākotne mani biedēja. 

Tagad, 5 gadus vēlāk, esmu apjautusi, kas ir tas, ko vēlos. Esmu mainījusi skatu uz dzīvi, kas daudzreiz nāca ar asarām, bet bez vilšanās un sitiena pa degunu, mēs neko neiemācāmies. Tāda ir tā dzīves realitāte. 

Atceros toreiz, kad visu sāku, mūsu bija ļoti maz. Es domāju mūsu kā blogeru. Man ir prieks, ka varēju būt pašos pirmsākumos un raudzīties kā viss ir attīstījies. Esmu satikusi tik daudz fantastisku cilvēku. Citus blogerus, savus lasītājus, atbalstītājus un arī nīdējus. Nīdēji arī ir fantastiski cilvēki un viņi man iemācīja, ka kritika tas ir normāli un ir jāmāk cietināt sava mūra sienas. Nejūtos kā zaudētāja.

Lai neizplūstu vēl vairāk lai gan es ļoti gribētu, es gribu vien pateikt, ka līdz sirds dziļumiem novērtēju to, ka jūs vēl aizvien verat vaļā manu blogu un gribat lasīt manas domas. Esmu kļuvusi kritiskāka, piekasīgāka utt., bet tik un tā, ja jums patīk tas, ko daru, tā ir man lielāka dāvana. 

Ticiet vai nē, bet es kā šodien atceros to sajūtu, kad man parādījās pirmie 10 klikšķi blogam. Es biju kā mākoņos, jo nodomāju: "Jēj, 10 cilvēki lasa to, ko es rakstu!". Šeit nav runa par uzklikšķinātiem skatījumiem. Tā bija kā jūsu atbilde man, ka vajag iet uz priekšu un darīt. Un šodien es esmu šeit.

Es nekad neesmu bijusi rakstniece, dzejniece, perfekta latviešu valodas pārzinātāja, bet es vienmēr esmu gribēju rakstīt. Rakstīt par to, kas man ir svarīgs, kas citiem ir svarīgs. Vienkārši komunicēt. Iespējams, tāpēc es arī atradu savu dzīves ceļu arī studijām - komunikācijas. Laikam man liktenī bija ierakstīts, ka šis būs mans ceļš, un es iešu to tik ilgi, kamēr man tas būs lemts, lai ietu pa nākošo taciņu. Es nesolu cik ilgi rakstīšu. Es to vienkārši nezinu. Kādreiz domāju, ka tie būs šie zīmīgie 5 gadi un es pametīšu visu, bet tagad es nejūtu, ka ir laiks. Tāpēc, tiem, kuri satraucās, pagaidām nav pamata. Es noteikti vēl kādus gadus vēlos ar jums klačoties par šīm visām foršajām tēmām par kurām esam līdz šim runājuši un vēl runāsim. 

Hip, hip urrā jums visiem, blogam un arī maniem pirkstiem, kas šo 5 gadu laikā deldēti ne pa jokam :D Cienāju jūs visus šodien virtuāli ar garšīgo kūku, kas patiešām bija ļoti garda!

Piena sūkalu spēks matiem: Pien- Dairy Spa pirmais šampūns

Man kā cilvēkam, kas audzis lauku vidē matu mazgāšana ar sūkalām, un visa padarīšanā ar dabas metodēm skaistiem un spēcīgiem matiem, nav nekas jauns. No vecmāmiņas skaistuma noslēpumu krājumiem, sūkalas ir ļoti sena metode kā iegūt veselīgus, un galvenais, neticami mirdzošus matus. Tiem, kuri auguši pilsētvidē tas liekas vairāk kā dīvaini, bet lauku cilvēkiem pilnīgi normāli. Man ir neticams prieks, ka pašmāju zīmols Pien- Dairy Spa iekļāva savā produktu līnijā pavisam jaunu un svaigu inovāciju - pirmo šampūnu ar piena sūkalām.