1/3 tuvāk savai nākotnei jeb mans pirmais gads RSU

Kāds bija gads vietā, kur visriņķī topiešie ārsti staigā baltos halātos; vietā, kur savu ikdienu pavadīju no rītiem līdz vakariem; kur pavasaros uzbrūk evil vārna un 9. decembra 8:00, visi evakuējas dēļ kūpošas lūkas? Atbilde ir neviennozīmīga, bet, bija ļoti, ļoti interesanti!

Šis raksts būs vēltījums tiem, kas plāno tikai vēl iet studēt un izskata visus variantus. Es nebūšu labākais piemērs, kur lasīt kritiku, jo Stradiņus es izvēlējos pati, un iepriekš nelasot un neklausoties  tos plusus un mīnusus, kas bieži vien izskan no citiem, jau esošajiem studentiem.  Man, godīgi, bija vienalga, ko saka citi, jo tā ir mana dzīve, un man pašai ir jāprot izdarīt savu izvēli. Es vienkārši zināju, ka vislabākā vieta, kur es spēšu iegūt pašu labāko augstāko izglītību ir RSU. Un savas domas par to es neesmu mainījusi, lai gan vilšanās brīži arī ir bijuši piedzīvoti, tomēr kā man teica dramaturģijas pasniedzējs – dzīvē vilšanās ir nepieciešamas, tās veido mūsu dzīves pieredzi.

saite

Es nekad neaizmirsīšu savu pirmo pūcītes- (jau) studentes dienu, kad es sēdēju lielajā auditorijā ar vēl tikpat 

daudz citām pūcītēm plecu pie pleca, un domāju – (krievu val.) где я, кем я и что я. Un es domāju, es nekad nepieradīšu pie šīs sajūtas. Man visu laiku grozījās pa galvu domas tik vien par to, ka esmu jau studente un tas pieliek tādu kā atbildības sajūtu un tev tā kā klāt kaut kas vēl pieaug. Un auditorijas priekšā stāv jauka pasniedzēja, kura nenoliedzami labi strādā savā jomā, jo tas kā viņa pasniedz liek ieklausīties viņas vārdos, un uzreiz paliek skaidrs – TĀ SEN VAIRS NAV SKOLA, TĀ IR UNIVERSITĀTE. Ir uzreiz jāsaprot, ka tu esi kā izmests no laivas pasažieris, kuram neviens no paziņām praktiski nav blakus, un kur neviens neskries un neteiks, kas tev ir jādara un kas tev būs tikai vēl jāizdara. Protams, šajā milzu pūcīšu brūzmā ir jāprot atrast līdzdomātāji.

Savu pirmo universitātes draudzeni  es iepazinu  jau pirmajā lekciju dienā ap kādiem 8:30 no rīta stāvot pie lielās auditorijas, kur vientuļi lūkojos drūmajā universitātes pagalmā. Viena daļa jau bija atradusi sev kompāniju, bet es nebiju droša vai vēlos mesties pa plūsmu un darīt tāpat. Man gribējās to patstāvīgumu. Bet mēs sākām abas runāt un kaut kur zemapziņā es cerēju, ka mēs studējam vienu un to pašu, bet, nē, tā nebija. Liktenis nebija lēmis. Man paveicās, ka viņa zināja par universitātes lietām praktiski visu, un viņa priekš manis bija kā guru. Mēs ļoti daudz komunicējām un stāstijām vienai par otru un man likās, ka ta arī paliks, bet diemžēl tā nebija, jo mēs katra studējām ko citu – viņa žurnālistus, es multimediķus (mīļi saukti Stradiņos par topiešajiem multimediju komunikācijas speciālistiem), un ar to ir jārēķinās, ka agri vai vēlu katrs aizies savā virzienā. Man visu laiku pa galvu grozījās (man vispār tajā laikā daudz kas pa galvu grozījās), kāda tad ir tā MANA grupa, jo savas grupas numuru es zināju jau pirmajā septembra dienā, bet biedrus nē.

Reāli savu grupu sejā es iepazinu tikai nedēļu pēc studiju sākuma, jo mūsu grupai beidzot, vieniem pašiem, bija atsevišķa nodarbība angļu valodā. Un tieši angļu valodas nodarbības mums palīdzēja iepazīt vienai otru vislabāk (manā grupā ir tikai meitenes, lai gan sākumā bija daži puiši arī). Un mums, meitenēm, iet ļoti labi kopā! Tagad no visas grupas man ir divas pašas labakās draudzenes uz kurām es varu paļauties un kuras domā praktiski tieši tāpat kā es, un es kā viņas.Grūtāk gāja sākumā, bet pēc kāda mēneša, ātri vien jau bija ieiets ritmā un jau bija skaidrs, kas lacītim (konkrētajai studiju programmai) ir vēderā. Pie darbu rakstīšanas, man noteikti šeit ir jāmin tas, lai aizmirstat par tiem darbiņiem, kas skolā bija jāraksta, jo tie bija bērnu šņuksti salīdzinot ar to, kas un cik lielos apjomos ir jaraksta universitātē. Tā kā esmu no apzinīgajiem studentiem un man patīk darbus novadīt līdz pēdējai perfekcijai, tad bija tā, ka arī nācās iet gulēt tikai 3:00 un celties 5:30. Ja tā būtu tikai reize.. bet pie tā pierod, jo kamēr jauni organismi vēl ir, tikmēr tā darīt drīkst. Nē, tas pat ir nepieciešams.

Manuprāt, man vienmēr paliks prātā mans pirmais kopsavilkums, kurus iepriekš nebija nācies rakstīt. Es reāli biju bezizejā, bet labi, ka man bija vēl viens trumpis -  Scentivory (jā, jā, mūsu pašu blogerīte), kas man arī daudz palīdzēja, vēl pirms es biju spērususi kāju Stradiņos kā studente. Viņa man apstāstīja praktiski visu, un pie pirmā kopsavilkuma, man jāsaka viņai tieši liels paldies! Es reāli savu pirmo lielo darbu rakstīju 6 stundas, jo jālasa un jātulko bija aptuveni 40 lpp. un pēc tam, tas viss jākonspektē. Jau pirmajā kopsavilkuma rakstīšanas reizē es sapratu, ka latviešu valodā ir pa maz vārdu, jo angļu valodā bija virkne ar vārdiem, kuriem vienkārši nav tulkojuma latviešu valodā. Piemēram - axial coding, grounded theory, parsimony un citi. Bet, pie tā arī pierod.

Ja sākumā bija daudz jāraksta, tad oktobris un novembris bija nedaudz brīvaki mēneši, līdz pienāca decembris un tā arī ir pavasarī, jo ir tā sanācis, ka tieši RSU ir nez kāpēc ta iekārtots, ka praktiski visi lielākie un apjomīgākie darbi ir jādara tieši šajos divus mēnešos (semestru beigās) un tad stresiņš šit pa galvu nedaudz. Man vēl pašai ir jāuzraksta mazas piecas astītes līdz pirmdienai un tad jau fināla eksāmeni. Ja studēsiet, sociālās zinātnes, tad liels plusiņš ir tāds, ka RSU mums nav sesijas. Mums katru mēnesi bija pa eksāmenam, bet katra semestra (rudens un pavasara) beigās ir vairāki eksāmeni, bet vairāk par četriem nav.

Par pašu Stradiņu sistēmu es nevēlos neko rakstīt, jo to ir jāpiedzīvo katram. Bet, es noteikti gribu caur vārdiem paklanīties pasniedzējiem, jo katrs no pasniedzējiem savā jomā zina ko dara un tas kā viņi stāsta par savu sirdslietu ir tikai jādzird. Es negribu, lai jūs mani, kas lasat, pārprotam kaut kā, bet tās lietas, ko pasniedzēji stāsta bieži vien, jūs neizlasīsiet nevienā grāmatā, jo viņi dalās ļoti daudz ar savu pieredzi un tai ir ļoti liela vērtība.

Es domāju, ka ar otro Word lapas garuma rakstu, laikam pietiks, lai gan stāstot es varētu vēl garāk izpausties, jo man patīk vieta un laiks, kur es šobrīd atrodos un man ir sajūta, ka esmu uz īstā ceļa. Daudzi, un arī es, sākumā jautāja, kas tad ir īsti Multimediju komunikācija un es nevarēju atrast īsti atbildi, tomēr tagad es zinu un es to pateikšu, tikai tāpēc, lai nav kā vienai lielai daļai, kas iet uz šo studiju programmu, un pēc to pamet. Pabeidzot tu kļūsti par speciālistu starp dažādiem mediju veidiem un kanāliem veidojot komunikāciju. Varbūt tas nav diez ko skaidri literāri pateikts, bet varbūt skaidrību tas kādu ienesīs.

Un kā pēdejo teikumu es jums varu pateikt – studējot universitātē nedomājiet, ka priekšā jums būs tikai prakse, vispirms būs ĻOOOTI daudz jāizlasa teorija, lai tiktu pie kaut kādas praktiskās darbības.

&z