Pārdomas par skolu!

Kad tik tikko pabeidzu skolu mani ļoti spēcīgi pārņēma emociju plūdi. Neteikšu, ka tikai prieka, bet arī nedaudz skumju. Lai arī kā man bija gājis visus gadus man bija skumji, tomēr es pati nezināju par ko.
Šodien es vēlos nedaudz padalīties ar to, kā es pārcietu, tik tiešām pārcietu, savos skolas gadus.
 Par pirmajiem  gadiem skolā nav vērts runāt, jo tad viss bija daudz maz skaisti un rožaini, bet tad sekoja straujas pārmaiņas dzīvē - pārvākšanās, jauna skola un veco "draugu" pamešana.
Pirmais gads jaunajā vietā bija diezgan savāds, man bija cita klases audzinātāja, kurai es ne pavisam patiku, jo es biju taisnības cīnītāja, bet viņai bija savas simpātijas, līdz ar to es biju mazsvarīga. Klasē bija strīdi meiteņu starpā, bet tie bija tik mazsvarīgi, ka pat vairs neatceros par ko tad strīdējāmies.
Viss sākās, kad sāku mācīties 5. klasē.
Sākot ar piekto klasi es diendienā sāku dzirdēt tik tiešām ļoti nepatīkamus un sāpīgus aizrādījumus par savu izskatu no zēnu puses, precīzāk, par savu smaidu. Diemžēl daba man nebija dāvājusi pareizu sakodienu un priekšējie zobi bija nedaudz izvirzījušies uz priekšu. Tagad, kad to visu atceros, man vēl šodien par to sariešas asaras acīs..
Un tā, kādus 2 gadus, kamēr man apnika būt par apcelto, jo es tik tiešām teju katru dienu gāju mājas raudādama un teikdama, ka vēlos prom, es pati kļuvu par apcēlēju un sāku apcelt citus bērnus, kauties ar tiem un ,pareizāk sakot, izlādēju sāpes, ko radīja man apkārtējie. Tad, kad citas meitenes sāka pieaugt un veidot savu personību, manējo sabradāja līdz ar zemi. Visu pamatskolu man bija viena uzticama draudzene, kas manī redzēja īstu cilvēku un zināja kāda esmu patiesībā.
Pēdējos divos pamatskolas gados mani apcēla tik daudzi cilvēki, ka es vairs īsti nespēju pacelt vairs galvu augšā vai kur nu vēl pasmaidīt, es pati sev kļuvu nicināma. Es zināju par tādu opciju kā mutes stīpiņa vai breketes, bet man tik ļoti vēlu izkrita visi piena zobi, ka tas nebija fiziski iespējams neko darīt lietas labā, mans sabiedrotas tad bija tikai laiks.
Tā kā mani ļoti apcēla, es sapratu, ka man vajag mainīties. Es sāku krāsoties, savādāk ģērbties, bet tas neko nemainīja un es biju tik ļoti "sabojāta", ka visur kur es gāju man likās, ka mani apkaunos plašu cilvēku pulkā un apsaukās visos tajos pašos vārdos, bet tad pagāja laiks un es sevi iekšēji sāku mainīt. Es negāju pēc palīdzības pie psihologa, es kaut kādā veidā mainīju savu uztveri pret pasauli, protams, man palīdzēja arī daudzi cilvēki un mīlestība, kur tad bez tās.
Jau 10. klasē es biju cita persona, bet vēl joprojām ar to pašu smaidu. Es biju daudz maz stipra un spējīga par sevi pastavēt. Vairs neviens man daudz neleca acīs, jo es zināju ko atbildēt, kā arī, lielākā daļa pāri darītāju bija aizgājuši uz citām skolām. Tik vienu varu pateikt atklāti, es nezinu vai kādreiz no savas galvas varēšu izmest tos pāridarījumus, jo ikreiz, kad es satieku tos cilvēkus, mani pārēņem ārkārtīgs dusmu plūdums. It kā ikdienā es par to nedomāju vairs un visas skolas emocijas pazūd miglā, bet atliek uzaust pagātnei, kad es atceros sevi, to apcelto un nelaimīgo bērnu.
Vidusskolā man vairs nebija mana labakā draudzene, jo viņa aizgāja mācīties kur citur un mūsu attiecības stipri pasliktinājās, kad es mainījos un kļuvu par to, kas esmu tagad.
Vidusskolā man bija salīdzinoši normāla klase, tikai tur jau bija citas problēmas un tās, teiksim tā, bija par to, ka tur vajadzēja pakļauties vienam cilvēku kopumam un es biju tā sliktā, jo to nedarīju.
Ar gadiem es atradu savu vājību pret kosmētiku un skaistumu, un tāpēc sāku rakstīt blogu par kuru vēlāk no savu klasesbiedreņu puses nācās dzirdēt noniecinošas tenkas. Bet es biju jau tāda persona, kurai vairs tas nebija svarīgs un aktuāls. Ja gribās runāt, tad lūdzu.
Es nospraudu savu dzīves mērķus, izdomāju, ka vēlos būt ļoti izglītota un šajā dzīvē daudz sasniegt. Jau 11. klases vidū es zināju kur vēlos studēt un zināju, ka neviens mani no tās domas neatrunās.
12. klase pagāja neticami ātri, jo man bija savi sapņi, ieceres un darbi, kurus neviens nevarēja izbojāt, tāpēc es pilnā atrumā devos uz priekšu un nedomāju par sīkajām skolas drāmām.
Janvārī man uzlika breketes, jo tas bija beidzot fiziski iespējams, bet es vairs nejutos apkaunota, es jutos lepna, jo es zināju, ka pēc gada vienīgais, kas mani vēl saistīja ar to iepriekšējo cilvēku būs pazudis. Breketes liku priekš sevis, jo kopš ilgiem laikiem es sev gribēju ļoti skaistu smaidu.
Daudzi domāja, ka es nezināju visas tenkas par sevi, bet es biju lietas kursā, es zināju visu, bet man tas nebija svarīgi. Neviens nespēj iedomāties kā es gaidīju izlaidumu, lai varētu tik prom no tās vietas, kas mani sabojāja un mainīja, tā kā daļēji esmu tai pateicīga, bet daļēji to nicinu. Dalītas jūtas.

Tagad, kad esmu pabeigusi skolu, es vairs nedomāju par to, kas ir pagājis, es domāju tikai par to, kas būs un tas ir kas pavisam aizraujošs, ka es nespēju vien sagaidīt.
Es domāju vairs nav jēga slēpt kur es mācīšos.. es mācīšos Rīgas Stradiņa Universitātē un tas jau ir pavisam noteikti, jo es esmu uzņemta.

Pēc šī visa izklāsta ceru, ka jums varbūt nedaudz vairāk ir skaidrs kāpēc, kad kāds mani kritizē es to tik ļoti ņemu pie sirds, jo kritika mani vēl joprojām sāpina, bet pie tā es strādāju. Es ļoti ceru, ka ja kāda meitene kura lasa manu blogu šobrīd un kurai ir tieši tāda pati vai līdzīga problēma iedvesmosies un sapratīs, ka tas viss ir pārejošs un ar laiku viņa nocietināsies pret visiem tiem ļaundariem.
Laiks ir mūsu ierocis un tikai mēs pašas izlemjam kā mēs dzīvosim un ko mēs sasniegsim.

bučas
&z

44 komentāri

  1. Malacis, ka tik atklāti varēji izlikt savu sāpi. Prieks bija lasīt, ka esi garā izaugusi un izveidojusi savu personību, un tev ir savs 'es'. Un cerams, ka pāridarījumu rētas sadzīs un kādreiz liksies kā pupu mizas :).

    AtbildētDzēst
  2. Man skolā bija līdzīgi,bet ne gluži par smaidu.Teikšu tā,ka tie pāri darījumi padarīja spēcīgāku manu personību.Tagad neviens,vismaz manā klātbūtnē,muti vairs never vaļā,jo zina,ka tas ko es teikšu pretī būs emocionāli ļoti spēcīgi un tam cilvēkam nepatīkami.Bet tā tas skolā ir...vienmēr atradīs kādu par ko pasmieties.Man prieks par tevi!Un apsveicu ar tikšanu RSU :)

    AtbildētDzēst
  3. Patiešām iespaidīgs raksts! Malacis, Zanda! Novēlu Tev veiksmi un panākumus Universitātē un tālākajā dzīvē, lai viss izdodas! :)

    AtbildētDzēst
  4. Paldies, ka padalījies.


    Cilvēki bieži vien ir nežēlīgi, bet ja atrodi sevi, to spēku iet un darīt tālāk, pārējam nav nozīmes. Mēs visi kaut kādā veidā esam īpaši un skaisti, tikai mēs paši to tik bieži aizmirstam!


    Man pašai arī ir bijušas zobu breketes, gandrīz 3 gadus, nenožēloju ne minūti, beigās pat negribēju no viņām šķirties. :D Ja būtu jaliek tagad, nedomājot to darītu, meitenes, ir tā vērts! :)

    AtbildētDzēst
  5. tikai laikam ļoti veiksmīgs cilvēks kaut kam tādam nav gājis cauri skolas laikā. bet, šķiet, ka tikai grūtības vidusskolā vai pamatskolā būs tās, kas iemācīs ar kaut ko līdzīgu sadzīvot tālākajos gados, jo tas arī man lika saprast, ka nekas nemainīsies, ja tā vietā, lai paliktu tāda, kas necīnīsies pretī, ir jāmaina, ne tikai attieksme pret cilvēkiem, ar tiem saskaroties, bet arī domāšana. ironiski, bet, kad es arvien vairāk sāku parādīt to, ko varu izdarīt ar kosmētiku, arī cilvēki mani sāka vairāk novērtēt un respektēt. ;D tagad galvenais ir atskatīties uz to laiku kā uz pozitīvām pārmaiņām. everything happens for a reason. :] veiksmi RSU!

    AtbildētDzēst
  6. Un tas viss tikai zobu dēļ? Tie cilvēki taču ir jukuši. Vai tev pašai nebija iespēja mainīt skolu?
    Arī man pamatskolas laikā nebija draugu un biju tā ''atstumtā'' - bet, savā ziņā, man tas sagādāja prieku, jo es vienkārši nevēlējos sev tādus draugus, kā viņi - sekli, iedomīgi, pūļa instinkta vadīti. Nē paldies. Vidusskolā cilvēki kļuva nedaudz prātīgāki, man bija divas daudzenes, bet daži nekad nemainās.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Nē, skolu mainīt man nebija iespējas, jo tad iznāktu milzu tēriņi pie bruakāšanas uz Rīgu, bet kā jau zinām, Rīgā bērni nav draudzīgāki. :)
      Ir cilvēki, kas nekad nemainīsies un uzvedīsies kā bērna prātā. .

      Dzēst
  7. Mīlulīt, viss kas mūs nenogalina padara mūs stiprākus :) vienmēr atceries, ka tas ir mazākais no ļaunumiem, kas ar mums notiek, ka Dievs tev ir iedevis mazāko no pārbaudījumiem :)
    Šķībi zobi ( šo defektu laboju vien 26 gados), apaļīgums, izvalbītas acis ( ko skolas laikā mīļi dēvēja par "krizdolēm" )tam visam atļukušas ausis (tiku saukta arī par "ļutauseni") nu vai nav skaists komplekts :) un tam visam nāku no daudzbērnu ģimenes, kur komplektā nāca, maz naudas, jauna štāte reizi gadā uz 1.septembri :)
    ...neskatoties uz šo visu mīlu šo laiku, jo esmu to visu uzveikusi, kā Katnisa no Bada spēlēm.
    tagad paskatoties uz tiem saucamajiem "krutajiem skolas laika tipāžiem" ...nu žēluma kalngals:)
    Dzīve ir skaista un brīnišķīga vienmēr :)
    ...vienmēr viss beidzas, kā pasaku filmā, ja tā nenotiek...tātad tās vēl nav beigas :)
    Lai visām skaista un brīnišķīga diena!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Es domāju, ka Tev arī bija ļoti smagi skolas laikos, jo kādriez bērni arī nebija diži jaukāki, bet tas ir fantastiski, ka Tu spēji to visu pārciest un vēl pat priecājos par to laiku! Malacis!
      Liels paldies par optimisma pilnajiem vārdiem, tas tiešām palīdz! :)
      Lai Tev pašai lieliska diena!

      Dzēst
  8. Arī negatīva pieredze ir pieredze, un tā tev palīdzēja kļūt par to, kas esi. Man kādreiz bija ļoti slikti zobi, vajadzēja breketes, bet nekad nesaskāros ar nicinošu attieksmi no līdzcilvēku puses. Pašai protams bija nepatīkami, ka "dzelži mutē", bet apkārtējo interese bija liela, un beigās tie bija cilvēki, kas palīdzēja iziet cauri šim posmam.
    Lai vai kā, aizmirsti rūgtumu, un paskaties uz visu no gaišās puses. Tu noteikti sasniegsi daudz vairāk, nekā kāds no tiem aprunātājiem. Veiksmi Stradiņos un turpmākajā dzīvē!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Es no tiem dzelžiem nekaunos, daļēji pat lepojos, jo tie palīdz man iegūt skaistu smaidu, bet man ļoti nepatīk, ka cilvēki ļoti tam pievērš uzmanību. Citi paskatās un visis, bet citi acis nevar nolaist nost no maniem dzelžiem. :)
      Paldies par labajiem vārdiem!

      Dzēst
  9. Tu esi patiešām liels malacis, ka esi tikusi tam visam cauri. Gandrīz apraudājos, kamēr lasīju, jo pati esmu piedzīvojusi kaut ko līdzīgu, tikai mazākos daudzumos. Taču tos apcēlējus es ignorēju un mēģināju ar viņiem pa labam un ar laiku viņiem apnika apcelt. Attiecības nebija draudzīgas, bet pieņemamas. Taču uz skolas salidojumu iet man pēc tā visa negribas... nu kā zobusāpes, lai gan apzinos, kka tagad tie cilvēki būs pieauguši un mainījušies.
    Un viss tāpēc, ka esmu nu ļooti kautrīgs un intraverts cilvēks.
    Apsveicu ar tikšanu Stradiņos, būsi tagad savējā, es arī tur mācos.
    Kādu studiju programmu izvēlējies? Ja nevēlies teikt te, tad uzraksti man uz epastu scentivory@inbox.lv :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. VAi, es negribēju novest līdz asarām, bet ā man gāja un kaut kā es tiku tam cauri. Es mēģināju ignorēt, bet tas mani tā zāģēja, ka mans pacietības mērs bija pārsniedzis robežu un es kļuvu vāja. :)
      Es šaubos vai iešu uz saldojumu pēc vairākiem gadiem, jo man nav vēlmes, bet kas lai to zina, varbūt vēlāk es domāšu savādāk.
      Liels paldies! O, cik jauki!
      Visi man prasa ja reiz Stradiņos tad medicīnu, bet nē. Es studēšu Multimediju komunikācijas. :)

      Dzēst
    2. Haha, es arī :) Man gan vēl tikai pēdējais gads.

      Dzēst
    3. Laimīgā! Nu redzēs, var jau būtgaiteņos saskriesimies, kas lai to zina! :)

      Dzēst
    4. Aha, būtu jauki iepazīties! :)

      Dzēst
    5. Tas būtu interesanti! :)

      Dzēst
  10. Apsveicu, ka esi izgāju cauri tādam dzīves periodam un spēj par to uzrakstīt, tam tiešām ir vajadzīgs spēks.

    par zobiem- man arī drīzumā liks breketes vai platīti, bet man atkal žoklis ir par šauru, tāpēc dažreiz nevaru atsevišķus vārdus izrunāt un iznāk, ka raustu valodu. Kā jau iepriekš šeit minēja, nevaru vien sagaidīt, kad tās breketes/platīte būs!:)

    Un apsveicu tevi ar iekļūšanu RSU! brālis arī tur mācās un cik nu atceros, tikt, it sevišķi budžetā ir pagrūti.

    Lai tev veicas!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. MAn arī bija augšžoklis pa šauri tāpēc izveidojās nepareiz sakodiens, jo zobiem nebija vienam priekš otra vietas. :)
      Breketes/platīte tas ir kas interesants un pat daļēji jauks.

      Paldies! Uz budžetu gan netiku, jo bija tikai 4 vietas, bet es nemācos tik augstos līmeņos, lai tiktu stapr tām 4 vietām.

      Dzēst
  11. Patiešām malacis, ka atradi sevi! Cienu cilvēkus ar savu"es"! Un veiksmi Stradinjos :))

    AtbildētDzēst
  12. Skumji, ka tev nācās kaut ko tādu piedzīvot! Man prieks, ka tu izturēji un nepadevies!

    mani mocīja visu pamatskolu[gan fiziski, gan emocionāli], un vidusskolā atstūma, jo līdzīgi- man nepatika pakļauties un darīt to, ko vēlas viena konkrēta persona, arī tas, ka manas intereses bija pavisam savādākas kā vairumam klases. neesmu cilvēks, kas skrien pakaļ aitu baram!

    veiksmi RSU :) ko tieši tu izvēlējies mācīties? :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. MAn arī intereses bieži atšķiras ar vairumu, bet visi nevar būt pelēkā masa, vajag arī cilvēkus kas izceļās. :)

      Es studēšu Multimediju komunikācijas. :) Paldies par velējumiem.

      Dzēst
  13. oi, cik garš stāsts.
    Visi kaut kad skolā par kaut ko ir apcelti. So what? Pusaudža gados, protams, viss liekas kā pasaules gals. Bet klausiet mani - tas tā nav. Būs citas mīlestības un īstākas (ja jāraud par love story), būs citi draugi (tiešām - būs), viss būs pavisam savādāk un pēc kāda laika tas viss būs tik mazsvarīgi...Ja kaut kādi fiziski defekti (vismaz tādi pašam tie liekas) ir būtiski, ir iespēja tos labot. Bet pa lielam, atļukušas ausis un līkāks deguns ir dzīves sīkumi...

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Kā reiz manas domas, ka tā skolas apcelšana ir tādi sīkumi, tāpāt kā nelaimīga mīlestība pusaudžu gados, dzīvē būs simtiem lielākas problēmas, ko vajadzēs risināt.
      Negribu aizvainot Zandu, bet manuprāt, tu neesi tikusi tam pāri, ja atceroties tev sariešas asaras, bet tas nekas, vēl jau nav tie gadi, lai saprastu, ka par to pat nav vērts domāt! :))
      Tagad iestājoties universitātē būs jaunas problēmas, kad pabeigsi un iesi strādāt arī nāksies atnākt kolektīvā, kur sākumā arī būs grūti pierast pie svešiem cilvēkiem, kolektīvi arī ir dažādi, jāmaina vienkārši attieksme pret šo situāciju, diemžēl dzīvē vienmēr ir kāds ko apsmej, kāds, kas apsmej, cilvēki nāk un iet mūsu dzīvē, mēs parasti strādājam un mācamies kolektīvā, kur vajag atrast savu vietu, un ja uztraukties par visādiem sīkumiem, neatliks laika lielākiem mērķiem.
      Lai viss izdodas. :))

      Dzēst
    2. pilnīgi un galīgi nevietā tie jūsu teksti! Noteikti neesat ar to saskārušās,tāpēc tā gudri runājat. pfff. tas ir kaut kas,patiešām. tā var iedragāt jaunieša dzīves uztveri..

      Dzēst
    3. Anonīm! Nu tad iesaki kaut ko?!Ko darīt tādā situācijā?Raudāt, ieslīgt depresijā, sākt nenormāli sevi žēlot?
      Mēs piedāvājam paskatīties uz to no cita punkta, iznest no tā visa kaut kādu labumu, kaut vai to, ka cilvēks sāk mainīties, to, ka atnākot jaunā vidē, cilvēks zinās, ko viņš var sagaidīt! Diemžēl tāda problēma pastāv, un nekur nepazudīs, bet..... tā nav vislielākā problēma, kura būs sastopama dzīvē, un atkārtošos, tam vienkārši nav jāvelta tik daudz laika.

      Dzēst
    4. Skaistumadienasgramata un Aija - es jums piekrītu par to, ka tās ir tikai jaunības drāmas, kas uztverē liekas ir katastrofu lielumā, bet tā nav.
      šo visu garo penteri es nerakstīju ar domu par to, ka es tam veltu tik daudz uzmanības nekā vajadzētu. Tieši tā - es mēģinu iet uz priekšu, bet tik raiti jau tas nesanāk. :)
      Jūs ar savu dzīves pieredzi,protams, varat apstiprināt, ka šis viss ir pupu mizas un patiesībā no dzīves es vēl neko daudz nezinu, bet es domāju, ka tikai ar gadiem rodas tā pieredze un dzīves zināšanas. Katram cilvēkam ir jaunībā jāiziet cauri drāmai, jāraud par pirmo mīlestību, jo tas ir normāli!

      Paldies jums abām par lieliskiem padomiem! :)

      Anonīmā - es domāju, viņas abas cenšās pateikt ne tikai man, bet visām, ka to kas ir pagājis, ir jālaiž vaļā, it īpaši jaunības pārdzīvojumi. Tad elpot un domātbūs vieglāk!

      Dzēst
  14. Āāā, apsveicu ar iestāšanos! Būs jānosvin :)
    Re, kā, skaisti gadi nāks pretī un pagātne aizmirsīsies.

    AtbildētDzēst
  15. Malacis! Respekts! ;D
    Manuprāt, lielākā daļa par kaut ko skolā tika apcelti. Skola vispār mūs sgatavo lielajai dzīvei un tā bilde, ko tu ieliki raksta sākumā to tik ļoti lielskii paskaidro. Arī man skolā neiet viegli, bet es koncentrējos uz savu mērķi.
    Apsveicu ar iestāšanos RSU! Novēlu veiksmi un izturību! ;)

    P.S. Kādā citā blogā lasīju, ka tu esot bijusi iedvesma, kādam uzsākt bloga rakstīšanu! :) Manuprāt, tas nozīmē, ka tu esi īpaša personība un tu iedvesmo citus. :)

    AtbildētDzēst
  16. Tu tiešām esi stipra un cilvēki to māk novērtēt, jo tikai dēļ sāpēm mēs kļūstam stiprāki, un mūs neviens vairs nevarēs sāpināt pēc tam! :)
    P.S. Varbūt pēc dažiem gadiem pat mācīsimies vienā augstskolā! Aizrajoši! :D
    x Sofija

    AtbildētDzēst
  17. Apsveicu ar iestāšanos universitātē! Tā ir uzvara pār visiem!!!

    Man arī nav bijis spīdoši skolā. Es mācījos arodenē un tur arī iemācījos neņemt nevienu galvā.

    Par breketēm apskaužu, es arī gribu, bet man žēl naudas. :)))
    (Man ir milzīga šķirba starp priekšzobiem, kura man nedod smaidīt normāli).

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Liels, liels paldies! :)

      Breketes ir dārgs prieks un citreiz es domāju vai man to vajag, bet es zinu, kad man noņems tos metālus, tad es būšu tikai pateicīga sev par to, ka es beidzotvaru normāli smaidīt. :)

      Dzēst
  18. Cilvēki tiešām var būt ļoti ļauni un riebīgi. Piekritīšu meitenēm, Tu tiešām esi stipra, ka visu to pārdzīvoji!
    Lai vecas tālākajā dzīvē!

    Un apsveicu ar iestāšanos RSU. :)

    AtbildētDzēst
  19. Man šķiet, ka tās meitenes, kuras apcelšanu skolā uzskata par sīkumiem, pašas ar to nav sevišķi saskārušās. Tieši tad, kad veidojas personība, attīstās jauns sabiedrības loceklis, šādas lietas ir jāuztver īpaši nopietni - ņirgāšanās skolā pusaudzi var novest līdz smagiem lēmumiem (pašnāvība, narkotikas, depresija utt.).
    Pašai murgainais pamatskolas laiks jau sen aiz muguras, bet joprojām mēdzu redzēt skolas gaiteņus un skolasbiedrus murgos. Nav viegli izturēt apcelšanu, ja esi atšķirīgs, ar savu viedokli un raksturu. Malacis, Zanda, ka tiki tam pāri :) Interesanti, ka tie apcēlēji parasti nekur tālu dzīvē netiek..acīmredzot, pašiem kompleksu pāri galvai un ar ņirgāšanos par citiem to izārstēt nevar.
    Lai Tev veicas RSU! :)

    .........................
    beautyupsanddowns.blogspot.com

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Es gan neteikšu tā, ka viņas pašas nav ar to saskārušās, drīzāk viņas to uztver daudz savādāk. Tā kā es esmu persona, kas visu filtrē caur sirdi, tad tas mani sāpina, bet citiem tas atnāk un aiziet.
      Es pilnīgi piekrītu, ka šī zākāšana noved pie daudziem nelaimes gadījumiem. Pirms pāris dienām noskatījos filmu, kur pusaudze ar lielu svaru apsaukāšanas dēļ iedzēra ļoti daudz novājēšanas tabletes un gandrīzvai nokļuva aizsaulē. Tad lika padomāt par to, ka ar emocionālo stresu ir grūti cinīties. :(

      Dzēst
  20. Man liekas dīvaini apgalvojumi, ka apcelšana un pazemošana skolā ir ''tikai sīkums''. Man šķiet, ka tā var pateikt tikai tie, kas nav neko tādu piedzīvojuši, nav piedzīvojuši to, ka katru rītu jāceļas un jāiet uz skolu, apzinoties, ka tur atkal izsmies.
    Man liels prieks, ka esi bijusi stipra un izturējusi, jo ir pusaudži, kuri neiztur ņirgāšanos un noiet no ceļa vai vispār pieņem traģiskus lēmumus.

    Ja nav noslēpums, ko tieši studēsi RSU?
    Veiksmi arī turpmāk un turies!!!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Tā kā rakstu publiski daudzas lietas paliek aizkadrā un paliks tikai man zināmas, jo es kādu brīdi biju nost no ceļa, bet ko es darīju es nevēlos atklāt, jo tas man tagad rada tādu kā kauna sajūtu tagad. :)

      Liels paldies! Es studēšu Multimediju komunikācijas. :)

      Dzēst
  21. Visiem, kas protestē pret "dzīves sīkumu" filosofiju. Manuprāt, pat pusaudža gados ir svarīgi attīstīt sevī spēju paskatīties uz visu no citas perspektīvas nevis ļauties šīm drūmajām sajūtām, pastiprināt tās un eskalēt līdz pašnāvībai. Saprast, ka ne vienmēr ir iespēja vienkārši aiziet projām. Ka reizēm ir jābūt stipram un vienkārši jātiek ar to galā , ko Zanda acīmredzami ir arī paveikusi.
    Arī augstskolā, darbos var gadīties nepatīkama vide un cilvēki. Un patiesībā, jebkurā jaunā vidē būs pa kādam indes pilinātājam. Spēcīgs raksturs un sapratne, ka cilvēki ir tik dažādi, daudz labāk palīdzēs nekā želošana.
    Un vēl es esmu par visiem 100% pārliecināta, ka ir jāmeklē profesionāla palīdzība, ja nav iespēja pašam tikt galā ar iekšējām problēmām. Skolās arī tagad ir psihologi, mana māsīca strādā skolā un bērni pie viņas nāk, lai tiktu galā tieši ar šādām lietām. Kaut vai izrunāšanās vienmēr palīdz.
    Un vispār - tā taču ir pagātne - tik jauki, ka sākas jauns dzīves posms un viss priekšā :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Es Tev piekrītu noteikti, ka ir jamāk skatīties uz to savādāk, bet tajā brīdī tas liekās neiespējami. Es vienkārši sapratu, ka ja es nemainīšu savu uztveri šajā dzīve nekas neies uzpriekšu.
      Es arī esmu ar abām rokām par to, ka ir jāiet pie speciālista, lai kārtotu emocinālās problēmas. Vienkārši kaut vai vajag cilvēku ar ko varētu kaut vai izrunāties, bet psihologs pietam palīdzēs atrast sevi šajā emocionālajā laikā.
      Jā, katrā dzīves situācijā būs ļaundaris, jo bez ļaunā nevarētu eksistēt labais. Un tā tas būs vienmēr. tomēr ja runā par jaunību, tad viss liekas daudz košāks un sapīgāks, tāpēc jau ir tās problēmas. :)

      Dzēst
  22. Tu esi stipra sieviete, un to varēja just jau pirms šī ieraksta. Un lai veicas mācībās - es pirms 10 gadiem arī iestājos RSU, tad bija vienkārši komunikācijas katedra ar specializāciju žurnālistika un sabiedriskās attiecības :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par labajiem vārdiem! :)
      Jā, šī manis izvēlētā programma ir kas jauns, tikai pieejama kādu 3 gadus. :)

      Dzēst
  23. paldies tev par padalīšanos, man nekas tāds pat prātā nebūtu ienācis.lasu tavu blogu jau kādu laiciņu, ļoti patīk.

    es skolā biju izsmietais un apsaukātais bērns praktiski visu pamatskolu, vienkārši tāpēc, ka biju ļoti nabadzīga, un vēl piedevām klusa un kautrīga. pēc definīcijas pilnīga nīkule laikam.. tad nu man klupa virsū visi, kam nebija slinkums. vidusskolā kaut kā izbīdijos no apsmiekla uz outsaideri, man paveicās, ka bija draugi un intereses ārpus skolas, tā ka tos 3 gadus es pārcietu neiedziļinoties un neiesaistoties pēc iespējas mazāk, tikai aiz nepieciešamības. bija klasesbiedri, ar kuriem es tā arī visu vidusskolu nepārmiju gandrīz ne vārda!!! es mācījos vienā no Rīgas "prestižajām skolām", un mums bija novākušies īsti snobi.

    tās sāpes un pārdzīvojumus piemirst ar laiku, bet nekad neiazmirst pilnībā. tās meitenes, kuras te saka, ka sīkumi, nav tie sīkumi, tie veido tevi, kāds esi..diemžēl.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies!

      Redz, tāpēc es negribēju nekur citur iet mācīties, jo tur iet trakāk un man liekas skolas maiņa tikai tāpēc, ka kas apbižo ir bēgšanai pašai no sevis. Es saprotu, ka ir grūti, bet nevar aizbēgt dzīvē no visām grūtībām, tās tik un tā uzmeklē cilvēku . :)

      Dzēst